patiesībā mani pēdējā laikā tāda nostalģija pārņēmusi. sāku klausīties mūziku, kuru klausījos kādreiz. atkal un atkal skatos bildes ar cilvēkiem, ar kuriem kādreiz bija tik viegli un labi. es nekad negribēju pieņemt, ka kaut kam bija jāmainās. tādēļ ilgu laiku klusēju, izliekoties, ka neredzu. tāpat arī pārējie iesaistītie. lai arī pienāca kaut kāds brīdis, kad piespiedu sevi ar to samierināties, tieši tās konkrētās pārmaiņas mani skumdina vēl joprojām. varbūt mēs vienkārši kļuvām pieauguši. vai varbūt nogurām viens no otra. jo, godīgi sakot, man ir sajūta, ka tas notiek otrreiz. un, ka šī pati situācija mani mocīs vēl pēc diviem gadiem, kad es blenzīšu bildēs nu jau ar citiem cilvēkiem, kas man 'kādreiz bija tuvi'. varbūt tomēr es esmu tā, kas atsvešinās. bet varbūt man vienkārši gadās pieķerties nepareizajiem cilvēkiem. vai varbūt pienāk brīdis, kad manis ir par daudz (nē, šīs nav nekādas sevis žēlošanas pārdomas un es nesākšu griezt sev vēnas ar sakaltušu rupjmaizi. man vienkārši nav naudas psihoterapeitam.). es atceros, mūsu dāņu valodas pasniedzēja (diezgan tāda harmoniska sieviete) teica, ka katru reizi, kad ir kāda slikta situācija vai kaut kas neizdodas, kā cerēts, gala rezultātā tomēr pierādās, ka tas bija labākais, kas būtu varējis notikt. un, ka pēc kāda laika viss nokārtojas un tu saproti, kāpēc. man ir viens jautājums - cik ilgi tā situācija 'kārtojas'? ne jau visiem vienādi. man nav ne mazākās vēlēšanās 'pist sūdu' visu dzīvi, gaidot, kad pienāks mirklis atvilkt elpu. jo, ja es eju savējo pēdās, tad, šķiet, vienīgais mirklis, kad būšu laimīga, būs, noliekot karoti, pie velna.

Rīgā ir vēl pretīgāks laiks, nekā Kandavā. nepietiek ar to, ka ir slapjdraņķis, ielas vēl ir arī tik apledojušas, ka gāju pa ceļu kā pīle. es gribu normālus laikapstākļus beidzot.

un tas pats čalis ir arī IAMX. lai kāds viņš būtu frīks ar narcistisku attieksmi, bet Missile mani vienkārši izsmērē pret sienu par spīti emoveidīgajiem tekstiem.

mazliet aizrāvos ar mūzikas meklēšanu - pat nepamanīju, ka tik daudz pulkstenis jau. sarakos nejēgā daudz visādu post-rocku, jocīgu franču mūziku, ambientus utt. un atsāku klausīties Sneaker Pimps. tirpas skrien pilnīgi, nostalģija. klausoties tā vīrieša balsī, man gribas nebeidzami smēķēt, skatīties sazin kādā jūras tālē un vienkārši beigt.

kad es beidzot laimīga, ka pa ceļam nenogāzos kaut kur, atgriezos mājās, burtiski pie pašām durvīm atrados uz pakaļas ar sāpošu muguru. fak jū, Mērfij.

vakars vēl nav sācies un egle nav vēl izpušķota, kad es jau gribu vākties prom no šejienes un sūtīt visus pie velna. atceros beidzot iemeslu, kādēļ man riebjas Ziemassvētki. miers uz zemes un cilvēkiem labs prāts, bļeģ.

izstaigājos un garastāvoklis izmainījās par 180. tagad cepu pīrāgus un trallinu Ziemassvētku dziesmas. ilgi jau tas nevilksies, bet tomēr. ļoti aizkustināja Band Aid 20 - Do They Know It's Christmas Time, kur kkādi reperi kopā ar Bono dzied, nu tik mīļi - tā visi kopā. apraudājos pilnīgi pie teksta 'And there won't be snow in Africa this Christmastime/The greatest gift they'll get this year is life'. jā, es esmu sentimentāla muļķe.

man šķiet, ka šie ir pirmie Ziemassvētki, kuros pamostoties, nodomāju 'crap, this sucks'. nu ne jau Ziemassvētkos! jo man tiešām bail, ka šīgada Grinčs varētu būt es.