patiesībā mani pēdējā laikā tāda nostalģija pārņēmusi. sāku klausīties mūziku, kuru klausījos kādreiz. atkal un atkal skatos bildes ar cilvēkiem, ar kuriem kādreiz bija tik viegli un labi. es nekad negribēju pieņemt, ka kaut kam bija jāmainās. tādēļ ilgu laiku klusēju, izliekoties, ka neredzu. tāpat arī pārējie iesaistītie. lai arī pienāca kaut kāds brīdis, kad piespiedu sevi ar to samierināties, tieši tās konkrētās pārmaiņas mani skumdina vēl joprojām. varbūt mēs vienkārši kļuvām pieauguši. vai varbūt nogurām viens no otra. jo, godīgi sakot, man ir sajūta, ka tas notiek otrreiz. un, ka šī pati situācija mani mocīs vēl pēc diviem gadiem, kad es blenzīšu bildēs nu jau ar citiem cilvēkiem, kas man 'kādreiz bija tuvi'. varbūt tomēr es esmu tā, kas atsvešinās. bet varbūt man vienkārši gadās pieķerties nepareizajiem cilvēkiem. vai varbūt pienāk brīdis, kad manis ir par daudz (nē, šīs nav nekādas sevis žēlošanas pārdomas un es nesākšu griezt sev vēnas ar sakaltušu rupjmaizi. man vienkārši nav naudas psihoterapeitam.). es atceros, mūsu dāņu valodas pasniedzēja (diezgan tāda harmoniska sieviete) teica, ka katru reizi, kad ir kāda slikta situācija vai kaut kas neizdodas, kā cerēts, gala rezultātā tomēr pierādās, ka tas bija labākais, kas būtu varējis notikt. un, ka pēc kāda laika viss nokārtojas un tu saproti, kāpēc. man ir viens jautājums - cik ilgi tā situācija 'kārtojas'? ne jau visiem vienādi. man nav ne mazākās vēlēšanās 'pist sūdu' visu dzīvi, gaidot, kad pienāks mirklis atvilkt elpu. jo, ja es eju savējo pēdās, tad, šķiet, vienīgais mirklis, kad būšu laimīga, būs, noliekot karoti, pie velna.