man tāds apcerīgs garastāvoklis šovakar, laikam. es tikko sapratu, kādēļ es rakstu publisku dienasgrāmatu šeit, ne-atslēgojot ierakstus. acīmredzot tas man rada tādu ilūziju, ka kāds manī klausās. viņš/-a var izteikt savas domas, bet var arī to nedarīt. un es nejūtos neērti par savu problēmu uzkraušanu citiem, jo viņi nav spiesti klausīties - viņi tam piekrīt paši. un otram nav uzspiests pienākums žēlot otru, jo ne jau katram cilvēkam viena un tā pati problēma šķiet vienādi 'traģiska'. jo zināt, kā patiesībā ir ar 'man ļoti žēl'? ja kāds tos saka, man riebjas un man ir neērti, jo es negribu, lai mani žēlo. bet, ja tā nenotiek, tad ir sajūta, ka tam otram vienalga, kas ar tevi notiek.
šis veids ir daudz labāks.