dzenu pēdas dažādiem pasaules notikumiem tai sinhronajai tabulai. un te, blakus tādiem notikumiem kā Berlīnes mūra nojaukšana un vairāku studentu nogalināšana kādā laukumā Ķīnā, rakstīts - "U.S. President Bush Announces That He Doesn't Like Broccoli". nezinu, vai man raudāt vai smieties tagad.

šodien paredzēts pabeigt visus rakstiskos parādus, bet rīt jāizlasa Dons Kihots. viss tāds paveicams šobrīd liekas. cerams, ka tā tas arī izrādīsies.

jā, tas nevilkās ilgi. ak, es mazais nīdētājs.
pāris stundas kačenē ar alu un rokenrolu izgludinājušas man smadzenes mazuliet. Ventspils, protams, nesanāca, jo - nu, kā vienmer. kandavnieki ir lupatas.
man liekas, ka man vajag kādus papildus paziņas, kuri gribētu kādreiz dzīvē izkustināt pakaļas no vietas un darīt kaut ko. kopā jautrāk, mhm. spontanitāte taču dažkārt mēdz būt svētīga, jums tā nešķiet? man patiešām ir apriebies plānot visu divas nedēļas uz priekšu. tā es varēšu darit, kad man būs bērni. nafig cilvēki sevi sāk TIK ļoti ierobežot, tikko viņiem paliek divdesmit? ok, disciplīnai nav ne vainas, mēs visi piekritīsim, ka tā ir vajadzīga. taču tādēļ nevajag atņemt sevi visu brīvību.
jā, viens mazs notikums atkal izraisa jautājumu kaudzi un masīvu sašutumu. es acīmredzot vēl aizvien neesmu gatava ņemt adīkli un skatīties Hameleonu rotaļas, ibio.
labunakti.

pēc šodienas viss kaut kā tāds šainīgs liekas. pēc ilgiem laikiem ar papēžiem izgāju laukā. mazliet nožēloju, bet skaistums prasa upurus, pff.
moš rīt uz Ventspili tomēr jābrauc. izraušanās no rutīnas nenāktu par sliktu, turklāt sen tur nav būts. dabūt naudu gan var sagādāt problēmas.
buč

man liekas, kas es varētu sākt ārdīties. atkal esmu slima, un šoreiz ir milzīga temperatūra. vienīgais, ko esmu spējīga izdarīt, ir sēdēt un blenzt ekrānā. sūdi nāk vieni pēc otriem, varētu padomāt, ka kāds visu šo vienkārši speciāli vienam cilvēkam uzsūta. un vēl! man pirmo reizi mūžā kaut kāds sarkans bumbulis acī parādījies, tā ir vienkārši mistika. esmu nopietni nikna. un man nav cigarešu arīdzan.
izlaso šo, man pašai nāk vēmiens no činkstēšanas. bet paliek labāk, ziniet.

jāatzīst, ka smēķēt es gan esmu atsākus daudz. kādu pusotru gadu jau esmu noturējusies 8-10 cigarešu robežās dienā (labi, es zinu, ka arī nav maz), taču tagad aiziet paciņa-pusotra dienā. nav labi.

galvenais ir nesākt liet alkoholu sevī. jo kļūt pa alkoholisku vraku nu nebūt neietilpst manos nāktones plānos. kaut gan mēs jau ļoti labi zinām, cik liels un spēcīgs ir mans gribasspēks.

starp citu, mani kādus gadus četrus jau vajā viena atmiņa no laika Rojā, kad mana vecmāmiņa vēl bija dzīva. man bija kādi desmit gadi. tur bija divi puikas, ar ko es pārsvarā pavadīju laiku (es biju pašpuika un man riebās meiteņu izdarības) - viens dzīvoja vienu stāvu zem manas omītes, otras - pretējā mājā. komunikācija ar pretējās mājas puiku parasti notika caur žogu, jo pie viņa nevienu nelaida ciemos (mēs gan dažreiz sakūdījām viņu aizmukt). par to es vēl esmu puslīdz pārliecināta. bet tad es tā miglaini atceros māju, noaugušu vīnstīgām, netālu no mājas, kurā vasarās dzīvoju es. lai tiktu pagalmā, bija jāpieliek pūles, bet no ārpuses vismaz nevarēja redzēt mūs. un tajā mājā dzīvoja vēl viens puika, ar ko mēs draudzējāmies. atceros ārdīšanos tajā pagalmā un kāpšanu kokos. tad ir vēl kaut kādi fragmenti, kurus nespēju sasaistīt kopā.
kāpēc šī atmiņa vajā? jo es nekādā veidā nespēju atcerēties, vai tā vīnstīgu māja, tas puika un ābeļdārzs ir īsti. un tas mani šausmīgi kaitina. it kā šķiet, ka tā pavisam noteikti ir bijis, bet tajā pašā laikā - moš es to nosapņoju. man ļoti nepatīk situācijas, kad es kaut ko nevaru atcerēties. un šī mani vienkārši ēd no iekšpuses. pilnīgi liekas, ka jābrauc uz Roju pārliecināties. man ir bijuši divi imaginārie draugi (puisis un meitene) kādreiz, taču šis nav tā. un, ja ir, tad tas ir mazliet baisi.