mani ļoti disturbē šī situācija, taču vajadzība ir ēst, tādēļ jādodas majās. es tikai ceru, ka man pa ceļam nepaliks slikti. tas nu gan būtu apkaunojoši. :D

fascinējošu bildi ar mani no Valpurģu nakts akadēmijā atradu. :D

es jūtos tā, it kā būtu izlaista cauri kādai gremošanas sistēmai. nekad nepieļaujiet tādu kļūdu kā dzert spirtu un uzdzeramā vietā izmantot vīnu. tā un vēl alus dzeršana vienā vakarā nav gudrākais, ko cilvēks var izdarīt. šodien man liekas, ka es mirstu. turklāt no nakts pārgājieniem ir netīras un saplēstas drēbes, zilumi un sāpoša kāja. un atmiņām Kates video ar mūsu nakts piedzīvojumiem, kas viss izskatās visnotaļ brutāli.
man ir viens, nē, divi secinājumi no vakardienas - dzert ir slikti un es vairs nekad nedzeršu. jā, trešais, pats svarīgākais, ktru reizi, kad es piedzeros, es sevi vispār nekontrolēju. vakar divas stundas čakarēju cilvēkiem garastāvokli ar izdomātām problēmām, turklāt žēlojos par saviem nožēlojamajiem pamatskolas gadiem. get it together vienreiz!
ļoti nepatīkams fakts ir tas, ka man gribas ēst, mājās ir garšīgs ediens, bet es esmu piecpadsmit minūšu gājiena attālumā.

saldējums ar melno balzamu un kanēli nudien uzlabo garastāvokli.
nu skrienu pēc cigaretēm un alus.
P.S. Kate - esi mājās!

kaut kāds pinpisms.domāju, ka braukšu uz Ventspili, tādēļ atbraucu mājās, nevis paliku uz Muzeju nakti. bet, kā izrādās, foibles jaunkundze izdomāja aizbraukt līdz Rīgai. nu tagad es sēžu bez vispār kādiem plāniem dusmīga uz visu pasauli. un gatavojos sadot viņai nodevīgajās iekšās. :/
cerams, ka kurinātavā kāds būs, tad vismaz vakars nebūs pilnīgi norakstīts. varbūt. puišu (un meitenes) spēlēšana mazliet uzlabo garastāvokli.
P.S. ceturtdien Rīgas dzīvoklī atkal pēc ilgiem laikiem SOAD paklausījos. tādas atmiņas uzjundījās. interesanti, kādēļ es pātraucu viņus klausīties. viņi bija forši!

nu nemaz tagad uz galvaspilsētu negribas braukt. vienīgais, ko man vajag, ir sēdēt Kandavā. te ir jauki.

mazliet uz divām stundām biju atlūzusi vannā. nav forši. nāk miegs, taču tas kretīniskais Dons Kihots jālasa. man pat nav ne mazākās nojausmas, vai tas ir kretīnisks, taču šajā brīdī galīgi nevēlos to uzzināt.

kaut kāda jocīga sajūta pēdējā laikā. es vairs neesmu pārliecināta, ka esmu tur, kur man vajadzētu būt. jā, dāņu valoda ir forša, taču pat akadēmija, kura sākumā likās TIK forša, vairs nešķiet man. pirmoreiz, ieejot pagalmā, sajutos tik ļoti kā mājās, ka likās - jā, tā ir mana vieta. bet es, cik sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi savu turpmāko dzīvi saistīt ar literatūru. jau kopš sešu gadu vecuma, kad biju izlasījusi visas grāmatas, kas mājās bija atrodamas (šeit nav runa par to, ka es visu tajā laikā vispāŗ būtu sapratusi no tām). atceros to mazo meiteni, kas katrā savā dzimšanas/vārda dienā, saņemot dāvanā grāmatu, nolīda malā lasīt, atstājot viesus savā vaļā. vai arī, ar kādu sajūsmu es devos uz ĀVĢ pirmajā dienā - literāti bija vienīgā vieta, kur es sevi vispār būtu varējusi iedomāties esam. un tagad manā galvā nepārtraukti skan jautājums - kā es vispār nonācu Dānijas starpkultūru sakaros? tā vairāk bija nejaušība un satraukuma rezultāts, šķiet. jo tas, ko es patiešām gribēju mācīties, bija literatūrzinātne un ar to saistītās lietas. viena no grāmatām, ko es vēl aizvien mēdzu ar prieku pārlasīt, ir Bereļa "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". tas ir tas, ko es biju iztēlojusies. ka es kādreiz varbūt varētu kaut ko izdot pati. ka mans viedoklis kaut ko nozīmētu. laikam es biju iedomājusies, ka akadēmijā būtu bijusi lielāka lekciju dažādība. vai vismaz dziļāks ieskats literatūrā. vienīgā lekcija, par ko es patiesi biju sajūsmā, bija pie Brieža. un pat tur mēs pat netikām līdz vēlīnajam modernismam vai postmodernismam, kas mani patiesībā interesēja visvairāk. mani vienkārši apbēdina fakts, ka šādi ir iznācis. un nu es nezinu, ko darīt. jo nav jau tā, ka es negribētu turpināt vervelēt dāniski. turklāt es jau esmu iemācījusies Dānijas karti no galvas - atpakaļceļa vairs nav. :D