klausos 5Nizza un tagad jau man vienalga viss. :D rīt angļu valodā prezentācija, kurai nevaru tēmu izdomāt, kaitinoši, nu! vēl interneta kafejnīcā man neļauj neko rakstīt wordā.
tāda sajūta, ka visas lietas, kas jādara kaut kādā mudžeklī sapinušās, un tā kā salietojusies smejos par visu. bet nekas, vēl tad tikai divi dāņu valodas eksāmeni. un tad mūsu Anglijas meitenes jāsatiek, un literātu putenis noraus jumtu Zvejniekciemā. un tad es braucu nomierināties uz pusotru mēnesi.
nāk tāds 'īīšk!' ārā, katru reizi, kad iedomājos par visu to foršo.
btw, ceturtdien braucu uz Kandavu atpakaļ, respektīvi, to dienu es gribu mazliet atlaist, tāpēc jūs, kas tur dzīvo, sadabūjiet vēl tos, kas parasti brauc ciemos (:D) - es gribu ballīti.

historiogrāfijā labāk, nekā cerēts. pasaules literatūras vēsturē gan kaut kas tik kretīnisks, ka gribas vienkārši izgāzt kādu sienu. nu atzīme jau nav slikta, bet fakts, ka es noteikti biju pelnījusi augstāk par to, ka tēmu norunāju gandrīz ideāli (viena kļūda, manuprāt, neizraisa divu atzīmju noslīdēšanu), turklāt vēl, kad kāds cits, norunājot daudz sliktāk, dabūja tikpat. huiņa, nu, un es neatvainojos. tas nozīmē, ka budžets tagad nespīd.
parīt angļu valodas prezentācija, nav ne jausmas, par ko rakstīt. nu vismaz šodien nē. es gribu sēdēt, rīt čipsus, dzert kolu un skatīties seriālus tagad. neviens pat alu ar mani šodien negribēja izdzert. vot.

sēžu interneta kafejnīcā un meklēju atbildes uz iztrūkstošajiem jautājumiem pasaules literatūras vēsturē, kamēr zem manis MadHouse ceļ nost jumtu. man riebjas eksāmeni, turklāt šis ir viens no pretīgākajiem (pārāk liels apjoms, pārāk maz laika un pasniedzēja eksāmenos esot nejauka). man ļoti žēl sevis šobrīd. nekas, pirmdiena un tad vēl tikai trīs.
šodien mācos pie loga un pamanīju, ka kaut kāda kaija ievākusies uz pretējā grausta jumta. mistika, turklāt mans kaķis vienkārši juka prātā un ar savu ņerkstēšanu traucēja man lasīt.
es vakar arī izmetu trīs ar pusi stundas, staigājos pa veikaliem un meklējot vasaras kurpes. gala rezultātā nopirku kaut ko pavisam jocīgu, nezinu, kur tos apavus vilkšu, bet baigi vajadzēja. pff, kaut kāda blondīne.
katrā ziņā mana dzīve šobrīd ir neaprakstāmi interesanta, pilnīgi vēmiens nāk.
P.S. vakar sāku atkal Jumpravu klausīties. nu vienkārši tik forši, ka prieks.

un vēl man beidzot ir mainījies viedoklis par to pusotru mēnesi Norvēģijā. kaut kā bail bija atstāt Latviju, gaidāmo foršo vasaru šeit ar visiem. laikam likās, ka mani aizmirsīs (ne jau, ka mani tik vienkārši vispār būtu iespējams aizmirst) pa to laiku. lai gan mani nekad nav sajūsminājis fizisks darbs (tieši slinkuma dēļ), es vismaz atbraukšu ar normālu naudu atpakaļ. turklāt man šķiet, ka vienreiz ir jāsajūt tas, ko nozīmē strādāt, lai nopelnītu naudu, ko tērēt. jo līdz šim, šķiet, es neesmu izcēlusies ar īpašu racionalitāti šajā jomā, lai cik neticami tas arī liktos. mācies, meitene, dzīvi dzīvot. nu jā, pats galvenais jau, protams, Norvēģija pati. Skandināvu valstis vispār vienmēr ir bijušas vienīgās, kas mani pievelk (neskaitot Franciju un Angliju), un tagad man ir reāla iespēja izbaudīt to sajūtu, kā tur ir. arī tas, ka nākamgad uz pusgadu braucu uz Dāniju mācīties. labākais jau, liekas, ir tas, ka nav tās standarta tūrista nastas - visu apskatīt pēc iespējas īsākā laika posmā.
atpakaļ atbraukšu kā jauns cilvēks un tad es jums visiem rādīšu velnu.

bļeģ, man miegs nāk, nu! un šodienas hitoriogrāfijas eksāmens bija diezgan liela izgāšanās. nu vienmēr visur nevar iet labi.
man tā pietrūkst Kandavas šobrīd, ka rauj sirdi laukā. tikai jāsagaida nākamā trešdiena un tad esmu tur uz piecām dienām (ar loģisko mērķi mācīties uz abiem dāņu valodas eksāmeniem, protams). jācer gan, ka iznākums nebūs tāds kā pārējās reizes. šoreiz nevaru to atļauties, jo, lai celtu savu līmeni jaunas valodas apguvē, kā izrādās, ir nepieciešams apmeklēt lekcijas. tagad man būt piecu dienu laikā 'jāuzkačā skils'.
vēl esmu nolēmusi atsākt skriet vakaros un vingrot no rītiem. ik pa laikam sāku un pēc divām nedēļām man atkal apnīk celties agri un piepūlēties vakaros, foršāk taču ekrānā blenzt. jāsaņemas un tā.

pirmais eksāmens ir veiksmīgi un gandrīz kā plānots nokārtots. parīt historiogrāfija, angļu valodas endofterm (parāds, protams), un publiskā runa, kurai nesaprotu, kādēļ, pierakstījos, ņemot vērā, ka šopusgad nevienu reizi neaizgāju. jā, rīta lekcijas nav mana prioritāte, ja nāk miegs. varētu arī Goldmaņa kungam nosūtīt darbus, kurus jau mēnesi nevaru saņemties nosūtīt, lai gan uzrakstīti -lupata, nu!
vēl es vakar nevarēju aizmigt un aizdomājos par to, kāpēc ļoti daudzi saka, ka viņi post-roku neklausās, jo tas esot depresīvs un tā. bet man kaut kā mistiski tā mūzika izraisa nejēgā pozitīvas emocijas. jā, globāla mēroga problēma jau nav, bet tomēr man liek aizdomāties, vai es būtu viscaur jocīga or smth.
šodien zvaigznes outlet grāmatnīcā nopirku Ibsena pēdējo darbu izlasi, prieciņš liels. man šķiet, ka bija kādu astoņdesmit procentu atlaide. šādi pirkumi man patiešām līdz sirds dziļumiem iepriecina. nu grāmatu pirkumi vispār patiesībā. škrobe vēl aizvien, ka nevaru atļauties Einfelda pēdējo "Meļu dzīres", bet es ticu, ka tas notiks. diezgan liels fail gan bija, kad nopirku arī Goldmaņa kunga grāmatu, bet pēc tam izrādījās, ka tā visa ir ieskenēta un pie kursabiedrenes dabūjama.

tikko tikai klaviatūru dabūju. nevarēju iedomāties, ka šajā pilsētelē nav neviena, kuram būtu klaviatūra ar usb galu, ko man aizdot. visai interesanti tagad būs mani centieni uzrakstīt divus referātus (katrā piecas lapas) un iemācīties uz eksāmenu simts lappuses pasaules mākslas vēsturē. es pat par visu vairs neesmu apbēdināta, pat nāk smiekli par to, kā kāds augstāks spēks nu nekādi negrib pieļaut domu, kas man kaut kas varētu izdoties.
Kandavā pilsētas svētki šodien. jauki jau, ja vien katru reizi, kad izeju uz lodžijas uzsmēķēt, man nebūtu jāklausās koncertā, kurā kāds visnotaļ izmisīgi skaņu cenšas izvilināt ārā.

tik faking karsts, ka man ne jausmas, ko vilkt mugurā vairs. man gribas vēsāku - kādi astoņpadsmit grādi, nu labi, divdesmit, būtu normāli. gribas alu nejēgā šobrīd, taču vēl pusotru stundu nacionālajā bibliotēkā vajadzētu pasēdēt. vismaz jāizliekas, ka es kaut ko mēģinu darīt. man, kā vienmēr, visādi epikfeili notiek atkal. arī LNB.
svētdien no rīta jāiet uz to maratonu lielo. nē, nevis skriet. es, šķiet, pēc četrdesmit diviem noskrietiem kilometriem varētu atvadīties no savām kājām un plaušām.
vispār gribas čīkstēt visu laiku un lai kāds visu izdara manā vietā. tuvojas sesija un es lēnām sāku apjaust, ka varētu sanākt diezgan liela pakaļa ar visiem eksāmeniem. biedē arī gaidāmais vasaras iztrūkums šogad. kopumā izskatās, ka atpūsties vasarā varēšu kādus padsmit dienas. bet toties no īslaicīgās emigrācijas atgriezīšos ar prāvu summu kabatā (tā gan jau teorētiski ir atlikta manam pusgadam Dānijas tautskolā un ilgi lolotajam fotoaparātam, bet tomēr).
labi, pievērsīšos Latvijas neatkarības zaudēšanai 1939.-1940. gadā.
bučas, mīlu, čau.