atceros, kā vasarā mēdzu četros no rīta aizstaigāt līdz Kandavas lielajiem burtiem un skatīties saullēktu. vai ieiet mežā, atrast tur savu lielo akmeni un sēdēt klusu, jo dažreiz tur klaiņo stirnas. apsēsties uz akmens tilta margas šeit, kad visa upe ir miglā. uzkāpt uz tās nepabeigtās mājas ('stroika' laikam nav pārāk jauks vārds) jumta un smēķēt. gājieni nakts vidū uz kaimiņu dārziem, lai zagtu ķiršus. desas un alus pie ugunskura pie Abavas. šie, šķiet, ir bijuši vieni no labākajiem mirkļiem manā dzīvē. ar katru gadu arvien mazāk no šīm lietām atkārtojas. un tas mani dara skumju. jo vēl pāris gadi, un vienīgais, kas, iespējams, aizpildīs manu dzīvi, būs darbs, stress un panika. es negribu. jā, ok, es saprotu, ka jākļūst pieaugušai. bet man liekas, ka daudzi to saprot pārāk tieši. man riebjas, ka katrs cenšas kļūt pārāk pieaudzis. un man riebjas, ka to bāž citiem acīs. un visvairāk mani patiesībā kaitina tas, ka tie, kuri iedomājas, ka, tiklīdz tev paliek astoņpadsmit (vai deviņpadsmit, divdesmit - vienalga), tu uzreiz esi kļuvis pieaudzis, ir jābūt nopietnam un nejēgā garlaicīgam, jo tādi taču ir pieaugušie, vai ne? muļķīgākais ir tas, ka vienīgais iemesls, kādēļ tas tiek darīts, ir lai kādam kaut ko pierādītu, jo pats par to neesi drošs. un katru reizi, kad tiek mēģināts aicināt iedzert alu, tad seko neveikls 'man tādām lietām nav laika', bet man nevajag iemeslus, jo es tāpat zinu, ko jūs darīsiet - dibināsiet firmas, ņemsiet nenormālus kredītus, iesiet uz restorānu satikt ietekmīgus cilvēkus no Japānas or smth. bulšits tas ir, draudziņ. tu nekļūsti pieaudzis tikai tādēļ, ka gribi tāds būt vai gribi, lai visi citi domātu, ka esi. tas notiek ar laiku. tad, kad tavs prāts NOBRIEST līdz tādam līmenim.
P.S. ja kādam gadījumā ienāca prātā - man vēl aizvien patīk dzert alu, priecāties, ka laukā spīd saule, un lēkāt pa peļķēm arīdzan dažkārt. muļķoties mazliet un plēst jokus. jo kur vispār tu gribi nonākt tāds nomākts un dusmīgs uz visu pasauli?

starp citu, mani kādus gadus četrus jau vajā viena atmiņa no laika Rojā, kad mana vecmāmiņa vēl bija dzīva. man bija kādi desmit gadi. tur bija divi puikas, ar ko es pārsvarā pavadīju laiku (es biju pašpuika un man riebās meiteņu izdarības) - viens dzīvoja vienu stāvu zem manas omītes, otras - pretējā mājā. komunikācija ar pretējās mājas puiku parasti notika caur žogu, jo pie viņa nevienu nelaida ciemos (mēs gan dažreiz sakūdījām viņu aizmukt). par to es vēl esmu puslīdz pārliecināta. bet tad es tā miglaini atceros māju, noaugušu vīnstīgām, netālu no mājas, kurā vasarās dzīvoju es. lai tiktu pagalmā, bija jāpieliek pūles, bet no ārpuses vismaz nevarēja redzēt mūs. un tajā mājā dzīvoja vēl viens puika, ar ko mēs draudzējāmies. atceros ārdīšanos tajā pagalmā un kāpšanu kokos. tad ir vēl kaut kādi fragmenti, kurus nespēju sasaistīt kopā.
kāpēc šī atmiņa vajā? jo es nekādā veidā nespēju atcerēties, vai tā vīnstīgu māja, tas puika un ābeļdārzs ir īsti. un tas mani šausmīgi kaitina. it kā šķiet, ka tā pavisam noteikti ir bijis, bet tajā pašā laikā - moš es to nosapņoju. man ļoti nepatīk situācijas, kad es kaut ko nevaru atcerēties. un šī mani vienkārši ēd no iekšpuses. pilnīgi liekas, ka jābrauc uz Roju pārliecināties. man ir bijuši divi imaginārie draugi (puisis un meitene) kādreiz, taču šis nav tā. un, ja ir, tad tas ir mazliet baisi.