kaut kas jocīgs. esmu pasākusi iet gulēt un celties dīvainos laikos. smēķēt visur, berot pelnus uz grīdas, un atstāt bardaku visur, kur eju. es vēl ne tik sen biju cilvēks, kas katrreiz, atnākot mājās, kārtoja dzīvokli, smēķēja tikai pa logu, pēc katras ēdienreizes mazgāja traukus un gāja gulēt desmitos vakarā. šobrīd pusplika sēžu virtuvē uz grīdas, skan kopš sestās klases neklausītais Mudvayne (wtf!?) un iznīcinu milzīgu siera gabalu brokastīs. kaut kāda personības krīzes iestājusies, jādomā.

no centra līdz mājām nācu četrdesmit minūtes (pierasto divdesmit vietā) šausmīgu vēdersāpju dēļ. biju jau ieplānojusi BEIDZOT sakārtot dzīvokli, bet neko citu nespēju, kā saliekusies sēdēt un kunkstēt. un pats šausmīgākais ir tas, ka te nav neviena, kas mani pažēlotu, uztaisītu man tēju vai runātos, lai novērstu no tā uzmanību. vientulīgam dzīvesveidam ir arī savi mīnusi tomēr. žēl, ka Gētes nav šeit, man tā mazā draņķa pietrūkst. jācer, ka tās četras apēstās ogles līdzēs, kaut gan man nav ne mazākās nojausmas, vai man maz vajadzēja tās lietot.