Rīgā ir vēl pretīgāks laiks, nekā Kandavā. nepietiek ar to, ka ir slapjdraņķis, ielas vēl ir arī tik apledojušas, ka gāju pa ceļu kā pīle. es gribu normālus laikapstākļus beidzot.

patiesībā mani pēdējā laikā tāda nostalģija pārņēmusi. sāku klausīties mūziku, kuru klausījos kādreiz. atkal un atkal skatos bildes ar cilvēkiem, ar kuriem kādreiz bija tik viegli un labi. es nekad negribēju pieņemt, ka kaut kam bija jāmainās. tādēļ ilgu laiku klusēju, izliekoties, ka neredzu. tāpat arī pārējie iesaistītie. lai arī pienāca kaut kāds brīdis, kad piespiedu sevi ar to samierināties, tieši tās konkrētās pārmaiņas mani skumdina vēl joprojām. varbūt mēs vienkārši kļuvām pieauguši. vai varbūt nogurām viens no otra. jo, godīgi sakot, man ir sajūta, ka tas notiek otrreiz. un, ka šī pati situācija mani mocīs vēl pēc diviem gadiem, kad es blenzīšu bildēs nu jau ar citiem cilvēkiem, kas man 'kādreiz bija tuvi'. varbūt tomēr es esmu tā, kas atsvešinās. bet varbūt man vienkārši gadās pieķerties nepareizajiem cilvēkiem. vai varbūt pienāk brīdis, kad manis ir par daudz (nē, šīs nav nekādas sevis žēlošanas pārdomas un es nesākšu griezt sev vēnas ar sakaltušu rupjmaizi. man vienkārši nav naudas psihoterapeitam.). es atceros, mūsu dāņu valodas pasniedzēja (diezgan tāda harmoniska sieviete) teica, ka katru reizi, kad ir kāda slikta situācija vai kaut kas neizdodas, kā cerēts, gala rezultātā tomēr pierādās, ka tas bija labākais, kas būtu varējis notikt. un, ka pēc kāda laika viss nokārtojas un tu saproti, kāpēc. man ir viens jautājums - cik ilgi tā situācija 'kārtojas'? ne jau visiem vienādi. man nav ne mazākās vēlēšanās 'pist sūdu' visu dzīvi, gaidot, kad pienāks mirklis atvilkt elpu. jo, ja es eju savējo pēdās, tad, šķiet, vienīgais mirklis, kad būšu laimīga, būs, noliekot karoti, pie velna.

man tāds apcerīgs garastāvoklis šovakar, laikam. es tikko sapratu, kādēļ es rakstu publisku dienasgrāmatu šeit, ne-atslēgojot ierakstus. acīmredzot tas man rada tādu ilūziju, ka kāds manī klausās. viņš/-a var izteikt savas domas, bet var arī to nedarīt. un es nejūtos neērti par savu problēmu uzkraušanu citiem, jo viņi nav spiesti klausīties - viņi tam piekrīt paši. un otram nav uzspiests pienākums žēlot otru, jo ne jau katram cilvēkam viena un tā pati problēma šķiet vienādi 'traģiska'. jo zināt, kā patiesībā ir ar 'man ļoti žēl'? ja kāds tos saka, man riebjas un man ir neērti, jo es negribu, lai mani žēlo. bet, ja tā nenotiek, tad ir sajūta, ka tam otram vienalga, kas ar tevi notiek.
šis veids ir daudz labāks.

man škiet, ka varētu šogad vismaz vienreiz aiziet uz kalnu un nobrāzt dibenu pret ledu. neticu, ka es vēl aizvien to neesmu izdarījusi, cik skumji.

it kā jau ir brīvlaiks un tā, bet beidzot ir izdevies atslābt un nedomāt mazliet. skatos filmu un dzeru vīnu, un ļaujos mirklim, kad kāds beidzot gatavo vakariņas manā vietā.