man patīk šī sajūta, kad kāds tevi pievelk. tāds kā nemiers vēderā un neuztrauc pat, ko otrs par to domā. man pietiek ar to, ka ir kaut kādas nebūt izmaiņas - tūlīt būs ziema, bet kaut kas kūst. tā sajūta, ka viss sasiets mezglā, sāk zust. tik ļoti apnicis visu laiku justies vienādi un es, iespējams, pati simulēju to pozitīvo nemieru un kušanas situāciju, man tikai vajadzēja palīdzību no ārpuses. hih.

man patiesi pietrūka tā izteikti muļķīgā smaida manā sejā.

mamma un māsa bijušas pie kaut kādas pareizticīgo dziednieces or smth un tagad viņas grib kristīties. aiznākamsvētdien. un mana dārgā mātes kundze ir nolēmusi, ka arī man to vajagot. it kā jau tas nebūtu nekāds upuris, bet vienalga - nešķiet pareizi to darīt, ja reliģija manā dzīvē lielu lomu neieņem. respektīvi - es neesmu ticīga, un es jau it kā piekritu, jo mana mamma tam tic, bet man tas tomēr šķiet kaut kā pretdabiski.
man tomēr ir cieņa pret jebkādu ticību un es tās pieņemu, tādēļ es justos it kā nepiederīga un liktos, ka tādā veidā izrādu sava veida necieņu (neticīgi cilvēki taču nekristās, vai ne?). es neesmu nekāds antikrists, bet tas liek justies mazliet nekomfortabli.