man patīk šī sajūta, kad kāds tevi pievelk. tāds kā nemiers vēderā un neuztrauc pat, ko otrs par to domā. man pietiek ar to, ka ir kaut kādas nebūt izmaiņas - tūlīt būs ziema, bet kaut kas kūst. tā sajūta, ka viss sasiets mezglā, sāk zust. tik ļoti apnicis visu laiku justies vienādi un es, iespējams, pati simulēju to pozitīvo nemieru un kušanas situāciju, man tikai vajadzēja palīdzību no ārpuses. hih.