par spīti tam, ka man no 'Sōlas' jāizlasa vēl četrsimt lappušu, ka jāuzraksta trīs līdz piecu lapu gara eseja par barikāžu dalībniekiem, par spīti tam, ka man parādu straumes jau smeļas mutē un rīt ir mākslas vēstures attēlu kontroldarbs, man ir tik laba sajūta, ka es varētu lēkt gaisā no priekiem. varbūt tas ir tāpēc, ka pa logu redzu rudeni vai tāpēc, ka šovakar eju uz teātri, nezinu. vienalga. galvenais, lai tā sajūta tik ātri neizzūd. kaut kā es jūtu, ka viss būs labi. ka es divpadsmito klasi beigšu ciešami un ka eksāmenu rezultāti būs labi. ceru, ka mana intuīcija mani neviļ un ka viss patiešām beigsies pozitīvi. turiet īkšķus par manu slinko un ne pārāk attapīgo pakaļu visu gadu, sarunāts? :P

tas bija jauki. mjā, un izrādās, ka es kaut kādā prāta aptumsumā biju ielikusi linku nevis uz 'Dzīvo mironi', kā tagad, bet gan uz 'Revidentu'. jokaini.
redzēju pašu labāk notēloto pāļa variantu ever! Keišam tas izdevās, it īpaši tā pāļa gaita - es gandrīz nokritu no krēsla. bet principā, nekā spīdoša. biju gaidījusi ko vairāk. laikam jau tomēr Alvja Hermaņa režisētās izrādes man patīk labāk. un vai kāds man var pateikt, ko krievu rakstnieka Ļ.Tolstoja lugas iestudējumā bija pazaudējusi latviešu līgo dziesma, kas tika dziedāta, Fjodoram (Keišam) beigās nomirstot?