par spīti tam, ka man no 'Sōlas' jāizlasa vēl četrsimt lappušu, ka jāuzraksta trīs līdz piecu lapu gara eseja par barikāžu dalībniekiem, par spīti tam, ka man parādu straumes jau smeļas mutē un rīt ir mākslas vēstures attēlu kontroldarbs, man ir tik laba sajūta, ka es varētu lēkt gaisā no priekiem. varbūt tas ir tāpēc, ka pa logu redzu rudeni vai tāpēc, ka šovakar eju uz teātri, nezinu. vienalga. galvenais, lai tā sajūta tik ātri neizzūd. kaut kā es jūtu, ka viss būs labi. ka es divpadsmito klasi beigšu ciešami un ka eksāmenu rezultāti būs labi. ceru, ka mana intuīcija mani neviļ un ka viss patiešām beigsies pozitīvi. turiet īkšķus par manu slinko un ne pārāk attapīgo pakaļu visu gadu, sarunāts? :P