šorīt pamodos ar tādu migrēnu, ka likās, ka gals ir klāt. uz skolu, protams, neaizgāju, jo knapi vispār tiku līdz skapim, lai iedzertu zāles. tā nu es tagad esmu sarijusies četrus citramonus un divus ibumetīnus 400. jā, jā, zinu, esmu stulba, bet nu tajā brīdī, kad man tā galva plīsa pušu, man bija vienalga, cik es sarijos, ka tikai pāriet. nu ja, rezultāts panākts vēlamais, galva vairs tik ļoti nesāp, taču es esmu mazliet apdolbījusies un tas mani sāk biedēt. :D

man tikko mis_nezinu pateica, ka uz rītdienu jābūt uzrakstītai tai konkursa esejai, kuru es vispār neesmu sākusi. dirsā mati! Simsones kundze mani izrūnīs.

vēlreiz apskatīju mājaslapu, kurā iespējams iepazīties ar dažādu cilvēku dzīvesstāstiem un viņu nopelniem Latvijas labā. lasīju barikāžu dalībnieku dzīvesstāstus un gandrīz appinkšķējos, iedomājoties vien, kā mans tētis ar savu traktoru (kādreiz viņš strādāja kolhozā) brauca uz barikādēm, stāveja tur, stāvēja par savu valsti. kad cilvēki neznāja, cik lielas briesmas viņiem patiesībā draud un vai viss būs labi. un mamma ar mani (man bija tikai divdesmit dienas) sēdēja mājās un gaidīja tēta atgriešanos. un es iedomājos, ka patiesībā viss varēja būt arī citādi. ka tētim un visiem pārējiem varēja arī nepaveikties. un tad man nepavisam vairs negribas pa to domāt un vēl jo mazāk par to rakstīt, un liekas: 'dirsā to stulbo eseju.'

no visām manām sēņu mērces taisīšanas reizēm šī bija pirmā, kad izmantoju saldo krējumu. un ziniet? atšķirība ir tikai tā, ka šoreiz sanāca dārgāk, jo pirku saldo krējumu, krāsa ir baltāka un pati mērce treknāka. garšas ziņā gandrīz neatšķiras.

sūds, nu, kā man neveicas ar vīriešiem.
upd: un kā viņiem neveicas ar mani.

es tomēr esmu un vienmēr palikšu viena no tām, kuras tā arī sēž pie romantiskajām filmām ar salvešu paciņu pie rokas un domā par to, kā būtu, ja būtu. jo tas viss liekas tik skaisti, kamēr tas nesāk notikt ar mani. man no tā visa ir tik ļoti bail, ka es bēgu katru reizi, kad ir kaut mazākā iespēja būt laimīgai. kaut uz īsu mirklīti. un man, acīmredzot, tik ļoti patīk sevi žēlot, ka es nemaz negribu, lai kaut kas mainās. šodien, piemēram. 'nē, es šovakar nevaru, man ir kas cits ieplānots, citreiz, sarunāts? :)'. nu protams, ka citreiz, yeah right. bet tajā pašā laikā man riebjas skatīties spogulī uz tādu lupatu, kura vienmēr apdzeras un ar kādu nolaiž, bet kad sāk notikt kas reāls, tad 'nē, viņam tur tas un viņam šitas. viņš noteikti ir tāds, šitāds un viņš droši vien grib ar mani tikai seksu. bla bla', kaut gan patiesībā man arī nekad nekas nav bijis pret kādu one night stand. un man tas viss ir tik ļoti apriebies. tad es nožēloju, ka atsaku (jo patiesībā es neesmu no tām, ar kurām tas notiek pārāk bieži. man vajadzētu lēkt gaisā no priekiem un skriet dzert ar viņu kafiju, aliņu vai mazgāt viņa zeķes, pohuj.), bet tajā pašā laikā es zinu, ja kaut kas tāds notiks vēlreiz, es atkal pateikšu nē. es nezinu, cik pacietīgam kādam būtu jābūt, lai tiktu man klāt, nemaz nerunājot par to, vai kāds vispār spētu izturēt mūžīgo svārstīšanos un atteikumus. visi taču ir tikai cilvēki un, saprotams, ka zajebal jau lēkāt apkārt un lūgties, ja uz pasaules ir tik daudz meiteņu, kuras bez domāšanas pateiks jā. un tā nu vienīgā nākotnes aina, ko es ar savas slimās, pesimistiskās uztveres palīdzību spēju uzburt savā galvā, ir pāragri novecojusi, mūžam norūpējusies, nīgra, vienmēr violetā (tā, starp ctu, esot vecmeitu krāsa) ģērbusies vecene, kuras vienīgā dzīves jēga ir barot savus četrdesmit septiņus kaķus un vilkt dzīvību, saņemot smieklīgu pensiju.
un vispār tā nemaz nav jūsu darīšana, nesaprotu, kāpēc es vienmēr publicēju tik personiskus ierakstus publiski. jebal acī.

woohoo, es biju izskatījusi visus barikāžu dalībniekus, iefavorītojusi tos, par kuriem ir doma rakstīt, gribēju apskatīties, cik daudz sanākuši un varbūt skaitu vajadzētu samazināt, bet (pizģec) nekā neparādās. es izskatīju kādas simts biogrāfijas, gandrīz appinkšķējos par to, ko viņi par to laiku saka un tagad man tas jādara VĒLREIZ!? es varētu nomirt, patiešām.

pati tikko sasmējos par savu atbildi uz vēstuli.
'un ko es tad tur par vienu rakstīšu? es vispār nesaprotu, kas tur jāraksta. man taču nav jāapcer visa tā viena cilvēka biogrāfija, par to kā viņš tur kaut kādā pāķu skolā mācījies un ka viņam ir divi bērni. kuru tas interesē? nav ne mazākās nojausmas, KĀ tas viss vispār ir domāts, uz ko ir jātēmē? man jāraksta kaut kāds faktoloģisks referāts par viņu bērnību vai žūrijas acīs jāiedabū asaras? zaibis.
:D
upd: vispār tā eseja ir jāraksta konkursam, kurš ir par godu Latvijas jubilejai. mājaslapā ir dažādu cilvēku, kuri ir piedalījušies barikādēs vai visādi citādi atbalstījuši Latviju pēdējās Atmodas laikā, biogrāfijas, no kurām man dažas jāizvēlas un kaut kas jāraksta.