es tomēr esmu un vienmēr palikšu viena no tām, kuras tā arī sēž pie romantiskajām filmām ar salvešu paciņu pie rokas un domā par to, kā būtu, ja būtu. jo tas viss liekas tik skaisti, kamēr tas nesāk notikt ar mani. man no tā visa ir tik ļoti bail, ka es bēgu katru reizi, kad ir kaut mazākā iespēja būt laimīgai. kaut uz īsu mirklīti. un man, acīmredzot, tik ļoti patīk sevi žēlot, ka es nemaz negribu, lai kaut kas mainās. šodien, piemēram. 'nē, es šovakar nevaru, man ir kas cits ieplānots, citreiz, sarunāts? :)'. nu protams, ka citreiz, yeah right. bet tajā pašā laikā man riebjas skatīties spogulī uz tādu lupatu, kura vienmēr apdzeras un ar kādu nolaiž, bet kad sāk notikt kas reāls, tad 'nē, viņam tur tas un viņam šitas. viņš noteikti ir tāds, šitāds un viņš droši vien grib ar mani tikai seksu. bla bla', kaut gan patiesībā man arī nekad nekas nav bijis pret kādu one night stand. un man tas viss ir tik ļoti apriebies. tad es nožēloju, ka atsaku (jo patiesībā es neesmu no tām, ar kurām tas notiek pārāk bieži. man vajadzētu lēkt gaisā no priekiem un skriet dzert ar viņu kafiju, aliņu vai mazgāt viņa zeķes, pohuj.), bet tajā pašā laikā es zinu, ja kaut kas tāds notiks vēlreiz, es atkal pateikšu nē. es nezinu, cik pacietīgam kādam būtu jābūt, lai tiktu man klāt, nemaz nerunājot par to, vai kāds vispār spētu izturēt mūžīgo svārstīšanos un atteikumus. visi taču ir tikai cilvēki un, saprotams, ka zajebal jau lēkāt apkārt un lūgties, ja uz pasaules ir tik daudz meiteņu, kuras bez domāšanas pateiks jā. un tā nu vienīgā nākotnes aina, ko es ar savas slimās, pesimistiskās uztveres palīdzību spēju uzburt savā galvā, ir pāragri novecojusi, mūžam norūpējusies, nīgra, vienmēr violetā (tā, starp ctu, esot vecmeitu krāsa) ģērbusies vecene, kuras vienīgā dzīves jēga ir barot savus četrdesmit septiņus kaķus un vilkt dzīvību, saņemot smieklīgu pensiju.
un vispār tā nemaz nav jūsu darīšana, nesaprotu, kāpēc es vienmēr publicēju tik personiskus ierakstus publiski. jebal acī.