man patiešām neko negribas. ne salūtu, neko. man nāk miegs, sāp galva un man neliekas, ka man sev būtu jāliedz prieks mazliet atpūsties pēc visa šī kaut kādu muļķīgu dūmu mākoņu dēļ. bet jāiet, jo tā ir jādara. man atkal ir pienākums. vai nav paradoksāli? iepriekš es rakstīju, ka man nav vajadzīgs kaut ko darīt pienākuma pēc. skumji, nu.