jā, ir garām - bet viss sākās ar to, ka mēs mūsu mazajam nopirkām ratus, gultu un pārtinamo virsmu. Tas tika pateikts par nelabu esam. Un tad aizgāja - vai bērnam ir kas jāpērk vai nē.
Runa nav par galejībām, runa ir manā žurnālā par manu pirkumu. Viss. Es nevienā brīdī neminēju, ka cilvēki tā darot - es runāju par sevi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Zini, ar Tevi nav iespējams runāt, ja ir citāds viedoklis. Jo Tu visu uztver personiski un brūc virsū.
Man taču galīgi vienalga, KO un KĀ jūs esat nopirkuši, ne es to zinu, ne man vajag zināt. Galvenais, ka pašiem labi!
Es zinu, ka ir cilvēki, kas iepriekš cenšas gandrīz neko nepirkt. Noskata un pērk, kad jau burtiski pēdējais brīdis pērk. Ko, Tu domā, es to izfantazēju? Man vainīgai par to jājūtas? Ir vienkārši tādi cilvēki un es tur nekā nosodoša neredzu. Drīzāk besī tie, kas 5 gadus iepriekš auklītes sarunā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un kurš tagad jau kuro reizi pārspīlē???

(Reply to this) (Parent)

:D
A kas ir "pēdējais brīdis"?
Ja ņem vārā to, ka mazais var pieteikties jebkurā brīdī no 35 nedēļas, a man ir 34? A?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu bet tad burvīgi! Ko Tu vēl ņemies.. :/ Laiku un enerģiju te tērē ar mani, tādu stulbu un aprobežotu. Ir labi, ka viss ir kārtībā, ka viss ir nopirkts, ka ir remonts, ka ir miers sirdī un nu var gaidīt.
Jā, ja par to pēdējo brīdi.. Es zinu, ka ir vīrieši, kas ir pirkuši noskatīto gultiņu, piem., kad sieva vēl ir slimnīcā. Jā, šausmas. Bet ir arī tādi cilvēki. Varbūt pārāk traki un māņticīgi, bet ir arī tādi..

(Reply to this) (Parent)