vienreiz runāju ar savu vīrieti, gaudos, cik man grūti, utjpr. un tad ar apņēmību sejā teicu - cik es būtu laimīga, ja man nebūtu jāstrādā. Ja tikai Tu strādātu.
Viņš man paskatījās acīs un paprasīja - Tu tā varētu? Tad es padomāju un sapratu, ka nē.
Es nekad nespētu viņam prasīt naudu savām privātajām vajadzībām. Jo ja viņš maksā par manu dzīvi, tātad es piederu viņam. ja es piederu viņam, tad kur paliek pašas pamats zem kājām un kur palieku es pati?
nu, tā es domāju. tā teikt, piekrītu vairākumam, ka priekš sevis - ok. bet ne priekš viņa. tur arī tā sāls.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu katram sīkumam naudu prasīt - tas būtu pazemojoši. Es uz mieru tad, ja arī man ir karte pieejai viņa kontam.:)) Kad nav par katru lietu jāatskaitās.Un nesanāk jau tā, ka viņš maksā par tavu dzīvi. Jo tu jau arī strādā - nu un kas, ka mājās? Tie arī ir darbi. Un tev par tiem maksā viņš. Jo tad viņam tie nav jādara.
Īstenībā tas viss ir zināmā mērā atkarīgs, kā abi to uztver. Svarīgi ir ,lai tas otrs to neuztver tā - nu re, es tevi uzturu, Tev jābūt man par to vien jau pateīcīgai. Svarīgi, lai tas otrs arī to, ko dari mājās, uztver par pilnvērtīgu darbu un novērtē to.
Kad mēs par šito esam runājuši, mans vīriec atzinās, ka tā ir viņa lielākā vēlēšanās - lai es varētu nestrādāt. lai es varētu darboties pa mājām. un no tā brīvajā laikā apstaigāt maņikir, pedjikir utt. Nu grib viņš mani lutināt..:)) es jau neiebilstu tā....

(Reply to this) (Parent)