 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
LOL , draudziņi!
Ļoti dīvaini, bet laikam jāpateicas Seilai par to, ka pēc vairāku mēnešu pārtraukuma, esmu nolēmis kaut ko ierakstīt.
Parasti jau esmu diezgan vienaldzīgs pret provokācijām, bet šoreiz šī mani nokaitināja. Ieraugot Seilas blogā šādas dzīves atziņas par vīriešiem (kas, ķipa, ir mans dzimums, lai gan ne tas ir no svara), nolēmu izveidot pāris savējās. Nokaitināja mani, starp citu, viena konkrēta rindiņa, kura kopā ar pārējo tekstu radīja īpaši nīgras izjūtas (rindiņa būs boldēta).
Seilas atziņas:
• Zinām, ka vīrieši ir brunču mednieki, kas pastāvīgi krāpjas, melo. Kad saka, ka mīl, patiesībā tikai iekāro. Kad saka, ka noguruši un negrib seksu – tātad impotenti. Kad saka, ka mēs labi izskatāmies, tas nozīmē - viņiem ir labs garastāvoklis, ja saka sievietei, ka viņa ir slaida – tas nozīmē, ka viņiem ir īpaši labs garastāvoklis.
• Zināms, ka viņiem netīk skūties, jo tas ir sāpīgi, bet viņi tik ļoti ienīst sāpes. Ja grib gatavot vakariņas, tad vajadzētu jau iepriekš izsaukt ugunsdzēsējus. Viņi nemāk dejot, tāpēc saka, ka visas dejas ir muļķīgas un nevīrišķīgas.
• Zināms, viņi ir viltīgi pavedēji un kārdinātāji – izlasījuši pāris rakstiņus kādā vīriešu žurnālā un jau jūtas kā „supermeņi” vai „kazanovas”.
• Zināms, ka viņi bieži melo par savām uzvarām mīlas laukā: ja kāds saka, ka bijušas 10 mīļākās, visticamāk, bijusi viena vai pat neviena (arī tā gadās).
• Zināms, ka viņiem tīk „bāzt batonus ausīs”, bārstīt novalkātus komplimentus un klaigāt, ka sievietes mīl „ar ausīm”. Tas nebūt nav tā - sievietes mīl „ar acīm” un tikai!
• Zināms, cik ļoti viņi baidās kļūt par tēviem un vīriem. Baidās no nevainības, gariem nagiem, sarkanas nagu lakas, sarkanas lūpu krāsas, gudrām sievietēm, tikt atraidītiem, baidās būt neveiksmīgi gultā. Baidās no vecuma, mazbērniem, plikpaurības, sirmuma, palikt bez mašīnas un baidās palikt neēduši.
• Zināms, ka vairāk tiem patīk sēdēt zirgā nevis peldēt. Viņiem patīk suņi, cepti kartupeļi un zivis, netīk būt pirmiem, piektiem un simtiem.
• Viņi nemāk šūt, adīt, lāpīt, vārīt ēst, mīlēt, runāt, sacīt taisnību, staigāt, strādāt, piespiest, lūgt, gulēt pidžamā un ēst pie svētku galda.
• Viņiem tīk ēst pirms gulēt iešanas, domāt no rīta un gulēt dienā, tīk aizrādīt, pamācīt un parādīt, kā vajag apkampt un bučot.
• Viņiem netīk pažēlot, dziedāt, sameklēt vajadzīgas lietas, domāt par nākotni, par pagātni, par tagadni. Netīk remontēt, piekarināt gleznas, fotografēties, izskatīties muļķīgi, smieklīgi, veci!
• Ja pateiksit vīrietim: “Mīļais, mēs drīz būsim trijatā”, un nav svarīgi, vai runa ir par bērnu, vecmāmiņu, mammu vai māsu, vai pat kaķi – viņi tūlīt pat izgaisīs!
• Mēs zinām par jums visu un tomēr nevaram saprast, kāpēc ar seksu jūs nodarbojaties, nenovelkot zeķes.
• Kāpēc jums pateikt šos vārdus: “Es tevi mīlu!” ir līdzvērtīgi nāvessodam! Kāpēc jums tā patīk, ja pažēlo jūs, bet kāpēc nemākat pažēlot kādu citu? Nesaprotami – kāpēc raudāt bērēs ir apkaunojoši, bet smieties par sievas jauno frizūru – normāli? Nesaprotami, kā var visu aizmirst? Kāpēc aizmirstat sievas dzimšanas dienu, izvest suni pastaigā, nomazgāt traukus, salabot pilošo krānu, apliet kaktusu (tas jādara tikai reizi mēnesī - domājams, tas nav pārāk sarežģīti), nomazgāties, pateikt komplimentu, pat savu dzimšanas dienu un solījumu, ko devāt pirms nedēļas!
• Mēs izvairāmies – jūs melojat, mēs runājam – jūs kliedzat, mēs guļam – jūs krācat. Mēs mīlam – jūs gribat, mēs sevi nenovērtējam – jūs sevi pārvērtējat, mēs mazgājam – jūs smērējat.
Tā varētu turpināt līdz bezgalībai, taču galveno mēs esam noskaidrojuši - mēs esam dažādi. Tieši tāpēc - joprojām kopā...
Manas atziņas:
• Zinām, ka sievietes ir mantas izspiedējas, kas pastāvīgi krāpjas, melo. Kad saka, ka mīl, patiesībā tikai grib BMW. Kad saka, ka sāp galva – par nīkulīgu lai pateiktu sejā, ka nevēlas seksu. Nekad nesaka, ka mēs labi izskatāmies, un, protams, nekad neapbrīno mūsu slaidumu. Runā tikai un vienīgi par sevi.
• Zināms, ka viņām netīk epilācija, jo tas ir sāpīgi, un viņām nez kāpēc nepatīk sāpes. Sievietēm nevajag mīlestību, tās dod priekšroku friziera vai skaistumsalona apmeklējumam.
• Sievietes visas savas dzīves gudrības smeļas no tādiem avotiem kā "Kosmo", kuram katrreiz gatava recepte diemžēl kārtējo reizi pilnīgi nepareizai rīcībai.
• Sievietes nemelo par savām uzvarām mīlas laukā. Viņas melo vispār konstanti. Visu laiku. Tāpēc nav jēgas šo tēmu izdalīt atsevišķi.
• Sievietēm liekas, ka viņas ir emocionālas, empātiskas un saprot vīriešus, kuri atkal saprot tikai mašīnas akumulatoru. Kad viņas atklāj rūgto patiesību, ka tādas nav, viņas šo faktu uzreiz aizmirst. Protams, ka sievietes mīl ar acīm, kur gan pazūd nauda pilnīgi nepraktiskos māla suņos, dārgās rotaslietās un citā crap'ā.
• Sievietes nebaidās kļūt par mātēm un sievām, nebaidās no nevainības, asiem bārdas rūsgājien, tumšām sānielām, gudriem vīriešiem, tikt atraidītām, baidās būt neveiksmīgām gultā. Nebaidās no vecuma, mazbērniem, resnuma, sirmuma, palikt bez mašīnas un nebaidās palikt neēdušas. Jo sievietes nav cilvēki.
• Viņas nemāk būt atklātas, darīt sev un citiem labu, vadīt mašīnu, uzturēt dzīvniekus, lūgt, atteikt, strādāt, nedzert, domāt.
• Sievietes prot tikai darīt sev pāri, lai padarītu sevi par cietējām. Neko darīt apkārtējās vides labā pa īstam, bet tikai "upurēties", kam nav jēgas.
• Sievietes ir loses, jo iemīlas visādos kretīnos, un pēc tam brīnās, ka viņi tām dara pāri.
• Sievietes dzīvo epicentriskā subjektīvā pasaulē, kurai ir maz sakara ar realitāti. Tā ir uzbūvēta no pamatiem, kuri gūti sieviešu žurnālos un sarunās ar draudzenēm, par to kādas viņas ir pasaules glābējas, un kā turpināt cīņu ar ļaunās racionālās pasaules grūtībām un pretējo dzimumu, kurš neredz tālāk par alus bundžu.
• Mēs melojam jums - jūs melojat mums un vēl sev; mēs pelnam - jūs tērējat, mēs mīlam jūsu ķermeni - jūs to ienīstat; mēs labojam - jūs laužat; mēs mīlam jūs - jūs to nekad nepamanāt.
• Sievietes par visu pasaulē visvairāk mīl skaistas mantas un žēlot sevi.
• Par laimi tas viss, kas te rakstīts ir pilnīgi meli. Savādāk mēs nekad nebūtu laimīgi kopā, ja ticētu šādām muļķībām.
And I am in frequent need of oral sex.
Uzmetu aci Order of the stick komiksiem.
Un ko atradu? Komiksu, kurš satur kādu vecu labu citātu!
Ja nu ir grūti uzminēt, var meklēt norādes dzīvnieciņos, kuri figurē rāmīšu apakšējā stūrī.
Uzmetu aci Order of the stick komiksiem.
Un ko atradu? Komiksu, kurš satur kādu vecu labu citātu!
Tātad nopūlējušies vairāk kā stundu sadomāt kādu 9 burtu vārdu kompjūterspēlītē "Bookworm adventures" un beigās tā arī palikuši pie viena no daudzajiem 8 burtu variantiem (breasted - kuru es personiski gribu uztver t tikai un vienīgi kā "krūšots"), likāmies tikko gulēt.
Un tad sākām minēt mīklas.
Un tad man uznāca jūdziens jeb, ļoti intensīva humoronu aktivizācija, kā rezultātā es nonācu drausmīgā smieklu lēkmē par jebkuru mīklu, kuru saštukoju.
Anyway, mīklas ir latviešu tautas šarādu vai burtu mīklu stilā, kuras ķipa (ļoti ķipa) ir pa pantiņiem.
Iesākumam viena vienkāršā mīkla
1) "Kas tas ir? Dzīvo ūdenī un ir ar zvīņām?"
Šī ir Tijas krutā mīkla
2) "Ir divas lietas:
viena - tā, kas logiem stikli,
otra - tas, kur ielikt var kaut ko.
Kad vienam pirmo burtu otram priekšā liksim,
pie trim jaukām lietām tiksim."
3)Ir trīsi vārdi mumsiem doti,
pirmais - tas māju sargā ļoti,
tam vārdam pirmo pusi izraudzīsim.
Arī otrais vārds mums dots,
ar to matus ķemmēt var pat ods,
Šim vārdam tik sākumu izmantosim.
Arī trešais vārds mums priekšā teikts,
Kas ir tas, ko koki logā sit?
Šim vārdam pakaļpusi izmantosim.
Ja to visu kopā liksim
Kaut ko pūkainu un jauku sveiksim."
3) Tālāk mans turpinājums:
"No iegūtā vārda pirmā vietā
debesspīdļa pirmo burtu liekam
Un cetr'ā burta vietā
mana vārda pirmo bāžam
Tad kopā vārdu vāžam
un īsto dabu šim vārdam gūstam.
Un tad tālāk savā dzīvē pūstam."
Un šis ir mans kronis:
"Man šodien zobam tika tīrīts KANĀLS,
miniet nu - patīk man gangbangs, ...."
Tālāk zemāk ir atbildes:
Atbildes:
1) zivs
2) sākumā rūtis un kaste, no kā iegūstam krūtis un asti
3) Susurs (lai gan man sanāca "atsūkāt")
4)musArs (tieši, tā, nepareizi uzrakstīts krievu vārds "musor")
5) anāls
Tagad, protams, tā visu paskaidrojot, tas viss zaudē savu maģiskumu, taču vismaz tiks iemūžināts.
Ak, jā, vēl šādi tādi spriedelējumi. Nu ne spriedelējumi, bet kaut kas tml.
Apmeklējot paukošanu, kurā sanāk trenēties tikai ar Svivenu kā partneri, brīžam uznāk zināma neizpratne par savu progresu:
Vai man šoreiz gāja ļoti labi un es tiešām biju zibenīgs un veikls pēc velna, vai arī vienkārši mans pretinieks šodien nejutās tik labi un viņš līdz ar to bija lēnāks un neveiksmīgāks? Eh, relativitāte.
Bet kopumā man fascinē, kā pamazām veidojas kaut kāds vispārīgs progress, pamazām izmēģini durt vietās, kur līdz šim to neesi darījis un priecīgs konstatē, ka bieži vien izdodas arī trāpīt.
Priecīga ziņa - redzēju trešā dzirnekļcilvēka treilerīti. Būs par to melno recekli, kurš pārņēma Spaidiju, nu simbiotu. Tā kā man ļoti patika simbiota tematika un arī briesmīgais Venoms, tad uz šo trešo filmu skatos ar cerībām - pirmās divas, lai arī nebija sliktas - tām pietrūka interesantu ļauno varoņu (Doks Oks nav pārāk foršs un Zaļais goblins vienkārši nereāli iesūkā ānusu). Šoreiz ir cerības uz lielāku jautrelību.
Ok, laiks pablogot.
Un tā labi padaudz.
Tātad mana sāpe - kreatīvās rakstīšanas kurss, kurā, lai arī ir šis un tas jauks, savā būtībā tas ir nedaudz pret radošām un oriģinālām vai vismaz kaut cik savādākām idejām. Proti, bija jārada mājās detekīva tēls un jāapraksta pēc vienas anketas - es uzbūru pumpainu tīneidžeri, sociopātisku wannabe hakeri, kuram patīk izsekot citu cilvēku personības netā, līdz viņš reiz nejauši uzduras uz personas, kura iespējams ir šobrīd policijas meklētais sērijveida slepkava. Tēls tāds riebeklīgs un lūzerīgs.
Pasniedzējai nepatika un atsvieda atpakaļ. Nu labi, tur bija pāris kritēriji mājasdarbam, par kuriem nebiju zinājis, taču tik un tā, viņa nokritizēja tēlu, jo nesaprata, kā detektīvs varbūt kāds kurš ir psihiski slims (bet nav psihiski slims, tikai sociālajās spējās apdalīts; pie tam grāmatā "Dīvainais atgadījums ar suni naktī" galvenais varonis, kurš it kā bija detektīvs, ir tiešām garīgi atpalikusi persona, btw, visiem iesaku šo grāmatu izlasīt, vēlams angliski "The curious incident of the dog in nightime". Ļoti aizraujošs gabals.)
Tagad būs jārada jauns tēls, es jau sajutu sevī izaicinājumu, izveidot detektīvu - ņergainu, raudulīgu gotu, bet tad pārdomāju. Ja nu atkal kas nepatīk. Labāk uzcepšu kaut ko tradicionālāku.
Citādi - vakar spēlēju otro Medieval ar skotiem. Domājat Stērlingas kauja (tā ar Viljamu Volesu) bija varoņdarbs? Ha, lūk, kādu kauju es uzvarēju:
skoti pret angļiem
skoti skaitā - ~450 cilvēki
angļi skaitā - ~1040 cilvēki
angļu zaudējumi kaujā - ~990 cilvēki
skotu - 14 cilvēki
Pie tam nebija tā, ka tur kaut kādu skotu Makleodi ar saviem kleimūriem zemnieku barus kapātu. It nemaz, armijas bija līdzīgas, pie tam angļi no sākuma masveidā atkāpās milzu kalnā, bet pēc tam, kad es ilgi pa citiem ceļiem arī mēģināju apiet šamus, AI sapinās savos lēmumos un tika iznīcināts diezgan brutāli, bet uzmanīgi un ekvibrilistiski.
BAIDIETIES, ANGĻU PIMPJI, ANDZU MAC'ARRDH (pirms tam bijām arī velsiešus izslānījuši, no kuru valodas ir, starp citu, nākusi mana nika otra daļa).
Anyway, pietiks garlaikot citus ar spēļu lietām - cilvēki taču grib attiecības un baumas par tām.
Man to nav.
Toties es apsveru iespēju, ja doties uz Ziemassvētku kabiņetņiku, tad tikai un vienīgi kā lords Mauls de Hammers jeb milzu staigājošs āmurs (ģeniālā doma, kuras autors ir Kikis, kuram kā zināms vienmēr ir bijusi prasme radīt vajadzīgās frekvences absurdās idejas).
Bet, ja nopietni, cilvēki var nebaidīties, spēlē šoreiz tiešām nebūšu, lai arī ko nebūtu pirms tam solījis visas šī gada garumā ("vairāk nekādu LARPu", lol, tāpēc kontā tikai - 5 LARPi). Lords Hammers šo pasākumu neapmeklēs.
Kā man iet?
Lūk, kodolīgs piemērs:
Tija: Es tev izvilkšu mugurkaulu pa pakaļas caurumu laukā un iegrūdīšu mutē!
Es: ...
Interesanti, btw, šodien bija pavērot, kā Bembijs mokās, lasot mūsu improvizēto dzeju, nespēdams nolasīt rindiņu "Tas teic - pis pakaļā"
Aizrautīgi spēlēju pašuztaisītus tikko iznākušās stratēģiskās spēles Medieval: Total War 2 custom kaujas. Un novēroju, ka arī šim spēles izdevumam piemīt tas pats nelāgais tikums, kas visām iepriekšējām spēles - "savdabīga iebūvēta vēsturiskā interpretācija".
Kā tas izpaužas?
Tātad es uzkombinēju divas armijas skoti vs angļi, kaut kas no sērijas "Drošsirdis", kur angļi ir pamatīgā pārsvarā (ne tik ļoti skaitliskā, bet vairāk spēku ziņā - daudz kavalērijas un strēlnieku, kā arī nopietni kājnieki + vājāki vieglie kājnieki.
Skotiem 3 vienības šķēpnešu, 2 vieglo kājnieku, 2 zemnieku + 1 ģenerāļa kavalērijas pulks.
Vairākas reizes izkāvos, līdz beidzot uzvarēju viltīgi un ar grūtībām, kas bija interesanti.
Triumfā saglabāju kaujas repleju un nolēmu paštīksmē to paskatīties.
Skatos, skatos, viss kā pirms tam, un tad sākās dīvainības. Uz kaujas lauka viss notiek savādāk nekā bija - un es skaitos zaudējis šo kauju.
Šāda te pati lieta bija arī pirmajā Medievalā un droši vien Romā. Pirmajā, mēs bijām uztaisījuši interesantu kauju, kurā 2 vissmagākās templiešu bruņinieku kavalērijas vienības (maksimāli nogreidotas) dodas cīņā pret 1200 zemniekiem (1200 vs 80). Mūsu variantā zemnieki vienā mirklī salūza un laidās lapās, kad bija apkāvuši 70% bruņinieku. Tie vajāja pāri laukiem plūstošos cilvēku simtus, līdz skaitījās uzvarējuši. Replejā nekas tāds nenotika - bruņinieki tika sakauti.
Jāpameklējas internetā - varbūt pārspēlējot repleja informāciju, kaut kāda gļuka pēc netiek ņemta vērā morāle? Hm.
Bet varbūt tā tiešām ir vienkārši spēlē iebūvēta vēl viena fīča, lai padarītu spēli reālistiskāku - vēsturiskā interpretācija?
Tāda bijām ar Tiju aizgājuši uz Boratu.
Baidījos, ka nebūs pārāk interesanti, jo esmu redzējis jau desmitiem dažādus Koena gabaliņus Alī Džī šova ietvaros ar Boratu, un ka filma būs vairāk tāda kā šo gabaliņu kompilācija. Tāpēc biju skeptisks.
Patīkami vīlos.
Filma ir lieliska. Ļoti aizraujoša, ar savu sižetu, attīstās atbilstoši klasiskajiem principiem ar varoņa high un low mirkļiem un kulmināciju beigās, kā arī pat diezgan jauku morāli apakšā.
Visi gabaliņi, kuros Borats kādu intervē un piedalās kaut kādās no amīšu izvirtībām, ir organiski iekļauti filmā.
Savdabīgi, ka vairāk sanāk pasmieties tomēr tieši par "Kazahstānas" attēlojuma daļu, nevis Amerikas. Amerika patiesībā filmā netiek attēlota, tā tur vienkārši ir, nekas nav jārada, tikai jādokumentē. Vecs jeņķu psihs aizrautīgi stāsta Boratam kaut kādas savas anti-jebkas idejas, un Koenam pat nav jāpiedalās un jāprovocē. Viss notiek pats no sevis.
"Kazahstāna" turpretī ir it kā mākslīgs, ākstīgs hiberbolizēts veidojums, kurš piesaista, gan ar savu pārspīlējumu radīto smieklīgumu, gan drausmo apjausmu, ka arī tā ir pavisam konkrēta patiesība.
Daudz kas no tā, ļoti konkrēti atsauc atmiņā (cik nu mani tas skāris) Padomiju un visus tās elementus. Drausmīgi, ja tā padomā.
Tā kā es teiktu, ka, ja mēs mēģinam kaut ko rakties dziļāk, tad filma ir par kontrastiem pasaulē un par to, ka absurds stulbums ir atrodams gan pirmajās, gan trešajās pasaules valstīs.
Taču varbūt nemaz nevajag par to aizdomāties un vienkārši atzīt sev, ka filma ir aizraujošs grotesku rupjību gabals, kurš atšķirībā no ne tik veiksmīgās filmas Alī Džī in da House ir izturēts līdz galam (citējot Tiju), tāpēc arī tik ļoti sajūsmina.
Tātad visiem iesaku. Neatceros, kad es pēdējo reizi biju kinoteātrī locījies no smiekliem + neliela šoka par filmā notiekošo.
Apgūt kā iebāzt acīs tās jobanās kontaktlēcas ir vienkārši pizģec.
Es šausmīgi mokos. Mierinu sevi ar domu tikai, ka citi arī mocījās.
Galvenokārt psiholoģiska barjera, ka jādara kaut kas pretējs tam, ko visu dzīvi esi mācījies - jābāž pirksti acīs.
Ugh.