 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
LOL , draudziņi!
Juhū!
Es mīlu warezu un ārzemju torrentus.
Nesen izdevās novilkt sen pazaudēto uber smieklīgo un ņirgājošo spēli Simon the Sorcerer 3D (kuru vienīgie laikam vispār no visiem saprata tikai Game.EXE.
Šoreiz atkal ir prieki par to, ka atradu torrentos fantastisko arkādi klasiku The Heart of Darkness (tam nav nekāda sakara ar Konrādu). Kādi prieki, kāda laime!
Kā arī, šķiet, esmu kļuvis vesels.
Atradu! Atradu! (nu labi, Susurs atrada)
Ja nu kāds ir pamanījies palaist šo ģeniālo Išmaela aka Svivena darbu Lotlorienas Aplenkums, tad te ir links un noteikti noskatieties šo eposu.
Lai būtu skaidrs, kas tas ir, paskaidrošu, ka tā ir flaša filmiņa par mums iemīļoto fantasy un LOTRa tēmu Superfantasy gaumē (pazināji, atpazīs vismaz vienu tēlu).
Skatīties drīkst tikai ar ieslēgtu skaņu, savādāk efekta nav.
LOTLORIENAS APLENKUMS
Vairākas reizes spriedelējot par humoru un labiem jokiem, jau esmu pieminējis faktu, ka nozīmīgas ir detaļas. Mirklī, kad konstatē daudz visādu smalku elementu un atsauču, nevari vien nopriecāties un neapbrīnot veidotāju atjautību.
Kādā sakarā par to runāju?
Vienkārši šodienu daļēji veltīju vairāku lieliskā seriāla Futurama skatīšanai, un konstatēju pāris lieliskus piemērus izsmalcinātiem jociņiem.
1) Zirgu sacensībās divi sacensīdu dalībnieki finišē tik cieši viens otram blakus, ka ir nepieciešams noskaidrot uzvarētāju kvantu līmenī ar elektronu mikroskopu. Tad tiek paziņots uzvarētājs.
Profesors Farnsworths: "Nav godīgi. Izmērot rezultātu, viņi to ir izmainījuši!"
2) Izrādās, kad otrajā Futuramas sērijā Benders uz Mēness iesprauž pudeli acī mēnesi tēlojošajam tipam kostīmā, tā ir atsauce uz (kā uzskata) pašu pirmo sci-fi filmu vēsturē Le Voyage Dans la Lune (1902), kuru man ir bijusi tā laime redzēt (un iesaku to noskatīties arī citiem, tā nav gara un uz beigām ļoti uzjautrinoša).
Taču pirmo elementu es pamanīju un sapratu tikai tagad pāris gadus vēlāk. Par otro izlasīju netā.
Ko tas nozīmē?
To, ka tikai ar smalkām atsaucēm un intelektuāliem jociņiem (piem., kannas ar uzrakstiem "P vs NP") nav gana, vajag arī visu pārējo.
Mēs visi pazīstam Susuru. Viņš ir sīks, uzbāzīgs, kvīkstīgs, pūkains kretīns, kuru vislabāk ir iebāzt maisā un mest pret koku.
Taču šim dubļus un ķirzakcilvēkus, un bietes mīlošajam losim ir atvainojies Dienas žurnālists Kārlis Streips.
LOL.
Susurs vs Kārlis Streips
Jāskatās komentāros pirmajā lapā (ja nu vēl kāda parādītos).
Bieži vien meklējot netā dzelžu vai citus jaunumus, neizbēgami uzduros (jā, "uzduros", tieši tā, fuck your ass, ka tas skaitās stilistiski nepareizs vārds, man patīk, kā skan "uzduros", gluži kā penetrates, gluži kā penetrates ass, gluži kā ass traffic 14, gluži kā... laikam pietiks šo apziņas plūsmu) MAC vs PC diršanās priekiem (starp citu flaming vai fleimošana, IMO, būtu precīzi tulkojama, kā "diršanās prieki", jo kaut kādā mērā nekas cits tas arī nav).
Viens no tipiskākajiem kasīšanās iemesliem ir savdabīgās MAC reklāmas, kurās tiek nolikti PC. Šis būtu pēdējais no piemēriem, kurā MACi uzgruzās jaunajai Windows vistai (BTW, viņi varētu izlaist paralēli MAC gaili, proti, MAC Cock OS, tīri sportiska prieciņa dēļ, ja vien viņiem būtu kaut mazākā nojausma par muļķīgo starplingvistisko vārdu spēli, kuru te pieminēju):
MAC vs Vista
Es pats aptuveni apzinos katras puses mīnusus (globāli MACu un PC), taču kopumā manu viedokli varētu summēt šāds te izteikums, kuru reiz jau prezentēju Išmaelam un Susuram:
"Es drīzāk jūtos piederīgs lielās ļaunās impērijas pusei, nevis stilīgajiem gaisa pirātiem-gejiem."
Dot.
Cock. (Būtu diezgan uzjautrinoši nosūtīt telegrammu, kur katra "dot" vietā būtu "cock")cock
No astainā kvīkstuļa aka Susura droši vien jau bijāt dzirdējuši par uzjautrinošo britu pseido erudīcijas un pavisam, pavisam ne pseido-ņirgāšanās un rupjību tieši britu garā šovu QI.
Beidzot atskārtu, kāpēc es jūtos tik labi skatoties šo raidījumu.
Tajā piedalās daudzi ļoti asprātīgi, intelektuāli, erudīti un atjautīgi angļu, amerikāņu, skotu, velsiešu aktieri, režisori un citi personāži, kuri ir spējīgi būt atraktīvi, un tad viņi pusstundu no vietas plēš totālākās rupjības. Nu labi, varbūt es pārspīlēju, taču tas ar kādu prieku raidījuma vadītājs Stīvens Frais (Steven Fry), kurš ir gejs, sūkstās par to, kā viņš "failed to penetrate duke's intimate circle" ir uzjautrinoši, jo ir diezgan eleganta divdomība. Taču tas, kā viņš attēlo šampanieša attaisīšanas darbību, kuras patiesībā atgādina dzimumlocekļa braucīšanas kustības, un saka: "Why can't I stop doing this?", vai arītas, kā Alans Deiviss atdarina, kā uzvedas valis, kurš nevar novaldīt savu peni, vai vēl kāds vienkārši uzjautrinās izdodot neartikulētas skaņas, pierāda to, cik lieliskas un uzjautrinošas ir vienkāršas brutālas rupbjības un absurditātes.
Kāpēc man tas ir svarīgi? Acīmredzot kaut kādos momentos esmu pieķeris sevi šaubamies par to, vai tas, ka mēs savā draugu lokā labprāt eksplodējam primitīvi rupjos, hiperbolizētos jokos, kuri galīgi, jo galīgi neievēro nekādu politkorektumu, nav tomēr kaut kāda takta trūkuma un stulbuma pazīme. Taču redzot, ka to dara iepriekš jau minētie cilvēki, pie tam nevis savā paziņu intīmajā lokā (intimate circle, hihi), bet gan nacionālajā televīzijā, tu priecīgs saproti, ka viss ir OK.
Tas viennozīmīgi (galvenokārt attiecas uz maniem draugiem), ka arī turpmāk sagaidīsiet no manis gaumīgi bezgaumīgus, truli rupjus jokus par ģenetālijām un šokolādes jūraszvaigznēm (ja nu kāds nezina, kas ir chocolate starfish droši aicinu ierakstīt šo vārdu kādā no daudzajām meklētāj programmām), nigeriem un lielām, miklām, plandošām vagīnām.
Kaut kāds idiotisks pseido-slimums/vārgums piemeties, kas rezultējas ātrā fiziskā noguršanā, galvassāpēs un totālā neieinteresētībā par apkārtējo pasauli. No otras puses neesmu totāli slims, tikai tāds pusslims, tāds kurš uz izsmējīgo frāzi "Simulējam, atkal?" ir pat gatavs dot pozitīvu atbildi, jo pašam nav īsti skaidrs, vai sūdīguma avots ir fiziska vai garīga rakstura.
Man gan šķiet, ka fiziska, jo garīgajā plaknē man kā allaž viss ir kārtībā, ko pie visa vēl veicina neliels, jau pabalējis uzraksts uz rokas ar pildspalvu - "Es esmu jauks".
Kas ir gaužām traucējoši, jo šī ir pirmā studiju nedēļa + daudz kas šonedēļ jāpaveic.
Besī!
Varētu ieblogot par to, kā pie Kaspja paspēlējām erotiskā DnD settinga spēli, kurā bija daudz seksa, dzimuma maiņas un tml. lietas, taču spēka izsīkuma dēļ nestāstīšu vis.
Kad Vatsons norādīja uz Šerloka Holmsa nezināšanu kādā astronomijas jautājumā, pastāstot par kādu nesenu un nozīmīgu atklājumu, Holms atbildēja:
"Hm, ļoti interesants fakts, Vatson, es to pacentīšos uzreiz aizmirst."
Vastons izbrīnījies.
"Redziet, Vatson, es cenšos aizmirst visu, kam nav tiešs sakars ar to, ar ko es nodarbojos, lai man galvā būtu vairāk vietas svarīgajam,"
(aptuvens atstāstījums pēc atmiņas)
Anyway, aizdomājos par to, cik gan daudz nesvarīgas un būtībā crapīgas informācijas daudzumi mājo manā galvā. Tā vietā, lai nodarbotos ar savu specialitāti valodniecību, proti, atcerētos īpašības vārdu locīšanas tabulu, artikulus un daudzskaitļus vācu valodā, daudz, daudz vārdu angļu valodā, un literāro izteiksmes līdzekļu tipus un definīcijas, es atceros daudz nevajadzīgas informācijas par dažādām datorspēlēm.
Es vēl joprojām, atceros otrā Warcrafta un Duke Nukem kodus (unite the clans, glittering prizes, it is a good day to die, dnkroz, dnstuff, nemaz nerunājos par Doom kodu klasiku, kurus bieži vien izmanto daudzās citās spēlēs (piemēram, Gotikā 3 ir IDDKFA)), kā arī daudz visādus ne īpaši svarīgus faktus par dažādām spēlēm, un kaut kādus gadu skaitļus, kad tās ir parādījušās (ne vienmēr gan precīzi visām).
Stulbi nedaudz, ne?
Vai arī tomēr nē?
Lai arī šī informācija nav nekas tāds tieši noderīgs, ir izdevies tīri veiksmīgi to piesaistīt pārējai realitātei un utilizēt tajā, sarakstot daudzus referātus dažādās valodniecības nozarēs par datorspēlēm un to saistību ar attiecīgo valodniecības aspektu, un galu galā bakalaura darbu (droši vien maģistra arī). Un uzrakstīt izdodas ātri un viegli, kā pa sviestu. Grūti meklēt atsauces, ja viss jau ir galvā. Handy that.
Bet vai tam ir kāda jēga? Droši vien, ka nē, bet tas jau nekas.
Kāpēc WOW apēd mūsu draugus?
Šī spēle pat nav tik īpaša, tā izmanto standarta adiktīvisma metodes un ir noslīpējusi tās līdz pilnībai.
Droši vien tāpēc arī draugi tiek iesūkti WOW un Outlands ļaunajā vorteksā.
Evil, evil Blizzard.
Cilvēki tā vietā lai spēlētu WOW, varētu man sniegt orālo seksu. Bet, nē, "mums vajag 60. (tfu, 70. ļevaku un jaunus šmotku komplektus).
Bļin, bet man gribas ejakulāciju! Jūs par mani nedomājat?!
Egoisti.
Es apbrīnoju savu ģimeni. Un tā nav iedomība, tas ir nesavtīgs apbrīns.
Tādos mirkļos es aizdomājos, ka kārtējo reizi pierādās, kāds briemīgs veiksminieks es dzīvē esmu - man ir vecāki, kuriem tiešām gribētu līdzināties visās jomās - dzīves uzskatos, morāles un ētikas jautājumos, talantā, darbaspējās un galvenais mīlestībā pret to, ko viņi dara.
Ja es saviem bērniem kādreiz spēšu būt kaut vai pustik labs tēvs, tad jau varēšu mirt laimīgs.
(un es zinu, ka varēšu, jo Tija lieliski turpina to, ko iesāka mana ģimene, proti, padarīt mani par labāku cilvēku)