Ilgi domāju par šeit uzrakstīto,pārlasīju un atkal domāju,tad atkal pārlasīju,līdz man radās kāda velme...

Un kāda vēlme?

Velme uzzināt dzīvesstāstu !

Hū... Es jau iedomājos, ka radās vēlme atbrīvoties no manis :D
Dzīvesstāsti man arī patīk, bet lai to uzrakstītu cilēkam vajag īpašu talantu un laikam jau, ko ļoti skaistu tai pašā fundamentā - bērnību ziedu laukos, jaunību ar disenēm un tusiņiem pie ezera, pieaugušo dzīvi ar veiksmīgu darbu, kas dara laimīgu utt... Bēdu stāstus ja sagribas paklausīties, tad jāieslēdz ziņas.

Asi teikts. Tā ir sevis mānīšana! Es uzskatu,ka Jums piemīt šis talants-tāds ir mans pirmais iespaids !

Par dzīvesstāstiem man šķiet tā - joprojām ir daudzas lietas, kuras ir manī, es tās klusībā apzinos, bet vēl nespēju atzīt, līdz ar to, ja rakstītu dzīvesstāstu, lai tas būtu patiess un piesātināts, ir jāspēj atzīt visi dzīves posmi, pieredzētās grūtības un izdarītās muļķības, ja kāds no šiem posmiem izkrīt, tad dzīvesstāsts ir nepilnīgs, līdz ar to savdabīgā veidā lasītājs tiek maldināts, tāpēc dzīvesstāstus vislabāk rakstīt vecumā, kad jau vairs nav tādu cilvēku apkārt, kuru dzīves tas varētu ietekmēt, vai kurus apbēdināt... Jeb varbūt es pārāk tiecos uz perfektumu šai jomā?

Tu pats būtu gatavs rakstīt savu dzīvesstāstu?

Nu ko,laikam jau tā tas ir,būs vien jāpiekrīt!
Acīmredzami es nebūtu gatavs rakstīt savu dzīvestāstu.