- 3/7/11 06:33 pm
-
Šodien zaudēju savaldīšanos, dīvainā kārtā neatceros, kad pēdējoreiz tas bija noticis... Tas nozīmē, ka es progresēju, ka esmu ieguvusi nedaudz mieru.
Bet tomēr.. Šodien tas atkal notika, es jūtos slikti dēļ tā.
Un tik un tā, esmu malacis - tik ilgu laiku man ir izdevies noturēties - šodienu es notušēšu ar daudz daudz apskāvieniem un bučiņām, rotaļām un sarunām -
es vienmēr atvainojos dēlam, pastāstu, ka mammītei reizēm ir grūti, reizēm ir skumji, es zinu, ka viņš saprot, viņš jūt.
Visvairāk sirdsapziņa smeldz par to, ka katru reizi, kad es sadusmojos un nesavaldos, viņš mani ļoti grib mīļot un piekļauties, reizēm es viņu atgrūžu...
Un pēc tam man ir tieši tik smagi, cik tagad. Man pietrūkst atbalsta, nekad nespētu iedomāties, ka es tikšu viena ar visu galā - es jau tagad esmu pati sev supervarone.
Es negribu būt viena.