January 16th, 2010

• 1/16/10 07:09 pm
• Nez kāpēc bet tieši tagad atcerējos laikus, kad mūs - trīs cilvēku savienību bija pārņēmušas tanku meklēšanas jūtas, veco karabāžu pētīšana un citu aizliegto teritoriju apsekošana... Kādas sajūtas! Bailes mijās ar cieņu, cieņa mijas ar prieku, prieks mijas ar bailēm, no kā? - no nezināmā! Vecajās karabāzēs smiekli nenāk - negribas pat runāt,gribas vienīgi ar visām maņām rijīgi izbaudīt ik soli. Bombardētās mājas, raķešu palaišanas vietas, tehnoloģijas - tas viss apceļo fantāziju un konstruktīvi ataino agrākos laikus, kad tajās vietās strādāja cilvēki... Kur viņi palika? - Vai viņus nošāva? Dīvaini, bet atradām liecības, ka raķešu bāzēs ir dzīvojušas pat ģimenes - sievietes, vīrieši un varbūt pat bērni... Kāpēc uzspridzināja, ar ko spridzināja, kas spridzināja - fantāzija analītiski veic notikumu rekonstrukciju... Vai patiesu? - Visticamāk nē!
  Turpinājums sekos...
• Oma: Diskutējama
• IekantējaPiesit kanti

• Rīt
• 1/16/10 10:06 pm
• Izlemts! Rīt uztaisīšu spilgtāko atmiņu apkopojumu šeit, vismaz beidzot būs kāda normāli, sakarīgi un priecīgi pavadīta diena.
  Kaut gan šodien arī nav slikta diena, pēc smagiem pūliņiem, esmu apkopojusi skaistākā 1968. gada potenciālā lowraidera - Rivieras dzīvesstāstu, jāķeras pie nākošā - Cutlass man dienas kārtībā. Kad būšu uztaisījusi 1968. gada raksturīgāko, jaudīgāko, skaistāko mašīnu apkopojumu, tad ko darīt? - izstādi taisīt? Ha ha, kuram gan interesē unikālie, amerikāņu vecie dzelži? Ehh...
• Ģeniālais skaņdarbs: Cardigans - Erase / Rewind
  Oma: Roķīga
• IekantējaPiesit kanti

• Turpinājums par tanka nr 1 meklēšanu...
• 1/16/10 10:35 pm
• Noslīkuša tanka meklētāja stāsts - citēju: "Vobšem, sajūta, ka ir, būs, viss notiek! Nu jau tepat, pat kad laiviņa slīkst. Bet kad beigās saprotam, ka nē, tad jāskumst. Un tomēr! Kad parunā ar kādu cilvēku, kas pasaka "nē, nē! Tur biškiņ vēl uz priekšu!", tad atkal dzirksteles acīs, saskatiens, smaids līdz ausīm, un saīsināta darbadiena! :D" - šādi savas izjūtas raksturoja mans draugs.
  Atceros, kā radās ideja: kā parasti kaifoju par tankiem un old bruņumašīnām, runājam par visādām figņām, līdz nonākam līdz vajadzībai atrast kādu tanku, kas, kā runā ir noslīcis kādā ezerā... Divreiz nav jāsaka: pērkam ķirziniekus līdz pautiem (ēm...līdz petenei :D), meklējam laivu, garu metāla kārti, metāla detektors ir, un laižam! Aizbraucam uz meklējamo vietu - pusaizaugušu ezeru, kura ūdens virskārtu sedz visai blīva ūdenszāļu, krūmu, niedru un citu sūdu kārta, pirmajās dienās tikai ar laivu izbraukājam vietas un ar metāla detektora palīdzību meklējam "dārgumus" zem ūdens.
  Nākošajā reizē vairs normālu laivu nedabūjam, aizņemamies salāpītu divvietīgo bērnu laiviņu :D ha ha ha :D man vietas nepietiek, mani izsviež krastā mocīties neziņā... Arī šoreiz neko neatrodam. Tad, aprunājoties ar ciemata vecajiem, saprotam, ka meklējam nepareizajā vietā... Vakarā (uz darba beigām) šaujam atkal - ķirzinieki kājās, garais metāla stienis līdz, uzmanīgi viens aiz otra, pa nezāļu, zaru, nu vopšem, pa kūdras kārtu, ejam līdz ezera vidum, ik pa brīdim bakstot ūdenī ar kārti, ar kuru arvien bezcerīgāk un bezcerīgāk paliek uztaustīt ezera dibenu... Ļoti riskanti, kājas trīc, ilgāk pastāvot uz vietas, sāk grimt nost. Visbeidzot uzejam vietu - jess, metāliska skaņa bakstot, viss IR! Aiz satraukuma knapi spējam parunāt, izrokam nezālēs mazu āliņģīti, bakstam ar mietu, nu ir, kaut kas točna tur ir, mēģinam "uztaustīt" kādā formā tas ir, juška tāda, ka kāpurķēdē bakstītu... Ar magnētu no dzelmes izceļam kaut ko neatpazīstamu - itkā metāls (vai metāliks apvalks (tjip kā nodilis audjika bremžu klucis), bet neviens no mums zināmajiem sakausējumiem... ļoti dīvains kaut kas. Tas protams vēl vairāk uzdzen asumu... Bet diemžēl nekā... Tas nevarēja būt tanks, aprises neizveidojās tādas, kā tankam... Metām mieru, līdz nenoskaidrosim no vecajiem visu līdz pēdējam...
  Turpinājums sekos...
• Ģeniālais skaņdarbs: Reamon - Supergirl
  Oma: Vientulīga
• IekantējaPiesit kanti

• Turpinājums par tanka nr 2 meklēšanu...
• 1/16/10 11:10 pm
• Taciņa jau iemīta... Satiekam ciema vecajos un kopā izfiškojam, ka tur (blakus ezeram, skatīt pirmo tanka meklēšanas ierakstu) kkaut kur ir jābūt vēl kādai "bedrei". Noliekam mašīnu un turpinam ceļu kājām, sadalamies, lienam pa brikšņiem - nātrēm, mežrozītēm, celmiem, sakritušu zaru kaudzēm utt, meklējam iedomāto "zaņķi". Pa ceļam neatturējos no riekstošanas, un pat aizrāvos ar to, līdz izdzirdēju prieka pilnus saucienus, ka bedre ir atrasta! Aši uz mašīnu pēc ķirziniekem un metāla kārts un atpakaļ... Bedre maza (nu kādi 5x7m), bet ļoooti dziļa viducī, un dīvainas laipas uztaisītas - daļa labi saglabājušies koki, kas tikai apstiprina ciema vecajo teikto, ka tas tanks ir mēģināts izvilkt tālajos 90' gados... Bet pa cik neviens nav teicis, ka tas tanks tiešām ir izvilkts, tad mums actiņas spīd un loceklīši stīvi metas :D Ņemam kārti un bakstam - IR, kaut kas ir. Viens no druganiem pārgalvīgi lien pa veco koka laipu uz zaņķa vidu... dēlis beidzas, a gandrīz pa vidu tāda kā saliņa, uz kuras aug viens vientulīgs koks, drugans noparkojas uz tās saliņas, mēs iedodam viņam kārti, lai izbaksta tur visu. Viņš pabaksta, kaut kam uzduras - sper soli un droši nostājas uz tā, redzēt nevar, ūdens tumši brūns kā jau meža ezeram raksturīgs... Aizturam elpu - visi vienā momentā nodomā to pašu - STOBRS! Uzmanīgi ar kārti pabakstot, metālisku skaņu nesadzirdam, neko tancisku arī nejūtam, apbēdnāti savācam mantas un laižam mājās...
  Tik pēc kādām dažām nedēļām, nejauši satikts onka izstāstīja, ka tas tanks tur tiešām esot bijis, viņš ar 700-nieku, bijis vilkt laukā... Vot. Vezuha, ņevezuha... Spriediet paši :)
• Ģeniālais skaņdarbs: Serebro - Suka Ļubof
  Oma: Vientulīga
• IekantējaPiesit kanti

• Ak...
• 1/16/10 11:39 pm
• Tas esi tikai Tu... Un es jau domāju, cerēju... Bet tas esi tikai Tu - caurvējš, tikai atnāc, paņem mani, samulsini, pakutini, izjauc manu kārtību un aizvējo uz citu vietu... Bezpersoniski. Kā Tu tā vari, Tu zini, ka lauz manu sirdi... Nežēlīgais rotaļīgais caurvējš... Tipisks vīrietis.
  Negribu Tevi vairs.
• Ģeniālais skaņdarbs: Fragma - Deeper
  Oma: Vientulīga
• IekantējaPiesit kanti

• Stāsts par raķešbāzi
• 1/16/10 11:44 pm
• ...Es atceros, ka nez kāpēc tajās raķešbāzēs nebija aiztaisītas akas ciet, un tās izvietotas tieši uz ceļa... Dažas reizes tā pamatīgi jēgu pārmīzu, īpaši tad, kad palika tumšs un grasījāmies braukt mājā... Visādas zāles saaugušas uz ceļa tā, ka knapi pamanīt tās akas. Vienā vietā, kur piestājām, izstaigājāmies, un atgriežoties pie mašīnas konstatējām, ka mašīnai priekšējais ritenis no akas malas tikai kādu metru attālumā! Un es, izkāpjot no mašīnas, laimīgas sagadīšanās pēc, tajā neiekritu, jo mašīnu apgāju nevis no priekšpuses, bet no aizmugures...
  Raķešbāze ir viena dīvaina vieta - daudz, dažāda izmēra un tilpuma bunkuri, mājiņas un pagrabi, domājams, ka sistemātiski izveidoti ar būtisku jēgu, kuru mēs vienkārši nesaprotam... Pati raķešu pacelšanas vieta... Brrr, baisi metas atceroties... Pa gabalu atgādina miiiilzīgu mucu ar sēņveida nopiķotu koka dakstiņu jumtu... Protams, ka mums tur jāuzrāpjas!... Bet, izrādās, ka tam "virszemes" bunkuram vidū ir apmēram metru rādiusa liels caurums, pa kuru ielūkojoties iekšā, atklājam, ka zem mums ir neiedomājami liels, ar kaut kādu šķidrumu pildīts bunkurs... Uzreiz iedomājos par dakstiņiem, kuri, rāpjoties salūza un pazuda pazemē... Brr... aši notirinājos nost no tā būvējuma un citos vairs augšā neparko nekāpu, īpaši, kad drugans atklāja, ka viens no tiem pagrabu virszemes pauguriem ir vienos caurumos, kuros ir ļoti vienkārši iekrist - tie NAV redzami, ar zālēm noauguši spēlē "krievu ruleti" ar mums.
  ļoti interesanti, vilinoši, intriģējoši - miljards reižu labāk par seksa sniegto apmierinājumu... Un gulēt arī - tikai vaļējām acīm - iespaidu reibonī...
  Turpinājums sekos...
• Ģeniālais skaņdarbs: Cinema Bizarre - Heavensent
  Oma: Vientulīga
• IekantējaPiesit kanti