Kaut kas pazīstams - mēs vēl ar Geigera skaitītāju radioaktīvos priekšmetus meklējām. Atradām ar'... ;))

Mēs atkal ar metāla detektoru, par to grasījos otrajā stāstā rakstīt :)
Bet ir taču tās izjūtas tādas, kā aprakstīju, vai ne?
Geigera skaitītājam bik pietrūka iztēle, esam pārāk reālistiski un atbildīgi (vai arī bailīgi), lai riskētu uzzināt acīm neredzamo :D

Taisnība, tiesa - mēs armijas bāzes pētījām vēl 90.-tajos gados, kad tajās varēja viskautko atrast.

Nu tad šķiet arī reālāk bija ko tādu atrast.
Es atceros, ka nez kāpēc tajās karabāzēs nebija aiztaisītas akas ciet, un tās izvietotas tieši uz ceļa... Dažas reizes tā pamatīgi jēgu pārmīzu, īpaši tad, kad palika tumšs un grasījāmies braukt mājā... Visādas zāles saaugušas uz ceļa tā, ka knapi pamanīt tās akas. Vienā vietā, kur piestājām, izstaigājāmies, un atgriežoties pie mašīnas konstatējām, ka mašīnai priekšējais ritenis no akas malas tikai kādu metru attālumā! Un es, izkāpjot no mašīnas, laimīgas sagadīšanās pēc, tajā neiekritu, jo mašīnu apgāju nevis no priekšpuses, bet no aizmugures... Aizrāvos, šo, atļaušos iekļaut nākošajā atmiņstāstā :))