| vot tā, ja! |
[Jul. 12th, 2006|10:01 pm] |
Ņemšu un ieriebšu tiem mistiskajiem spēkiem, kas cenšas mani novest līdz vājprātam, un rīt visu paspēšu. Piecelšos sešos, pusē deviņos būšu darbā, trijos uz pārīti stundiņu satikšu dārgo, sešos ķeršos klāt kāzu ielūgumiem un deviņos došos atvadīties no ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) manitu, kura uz mēnesi dodas prom uz siltajām zemēm. |
|
|
| uh un ah |
[Jul. 12th, 2006|09:39 pm] |
Nē, nu, prōōōtams, ka viss darāmais sagāžas virsū vienlaicīgi.
Dodiet man striķi un ziepes! |
|
|
| shitfuck |
[Jul. 12th, 2006|04:43 pm] |
Piecas stundas klīdu pa Rīgas veikaliem meklējot štātes māsas kāzām. Izmērijos visu iespējamo, pat ieklīdu bodēs, kurās nekad mūžā nebūtu gājusi, bet nekā - visur vienas vienīgas lupatas, kaut kādas briesmīga paskata skrandas, grūtnieču kleitas, leopardrakstu kleitas, kleitas beibēm ar silikona pupiem un bagātiem brūgāniem, kostīmi īso roku īpašniecēm un tā tālāk un tā joprojām.
Sajutos kā tāda krople ar savu garo, īpatnējo augumu, nelielajām krūtīm un vidukļa neesamību, bet lai diena būtu vēl jaukāka, atgriezusies mājās pārgurusi, nelaimīga un klāta aukstiem sviediem, saņemu zvanu no darba, kurā man "laipni" paziņo, ka rītu man jābūt darbā neskatoties uz to, ka esmu sasodītajā atvaļinājumā, un, nē, līdz pirmdienai tas gaidīt nevarot. |
|
|
| Ināra |
[Jul. 11th, 2006|12:00 pm] |
|
Es atdotu dvēseli, lai savā īpašumā dabūtu visus ierakstus, kur dalību ņēmusi Inara George. Sirds lūzt un atkal saplūst vienā veselā viņu klausoties. |
|
|
| banāl` jebšu naksnīgais sentiments kofeīna ietekmē |
[Jul. 11th, 2006|02:17 am] |
Oj, ziniet, nu ir patīkami atgriezties mājās divos naktī pa visu vakaru izdzērušai tikai divas glāzes kokakōlas. Laikam dārgais mani būs aplipinājis ar šiem bezalkoholiskajiem vakariem.
Man lūdzu kokakōlu ar ledu un citronu!
Tas viss gan neizslēdz to, ka man būs arī jautrības vakari ar Desperados un Coronu pārmaiņus, tomēr šis vakars bija tāds ārkārtīgi jauks un mierīgs. Klusums un kaut kas līdzīgs vēsumam pēc visas tās trakās tveices, saules un smacīguma. Satiku ermich un sajutos laimīga, ka Latvijā atkal kaut uz laiciņu ir par vienu man ārkārtīgi mīļu cilvēku vairāk.
----
Laime tā ir kokokōla ar citronu un ledu tev mīļa un mūžību neredzēta drauga kompānijā, laime tie ir smiekli par muļķīgiem jokiem, tā ir īsziņa no dārgā vīrieša vienos naktī, kurā viņš novēl saldus sapņus uz brīdi, kad es došos gulēt. Laime ir divdesmit viens grāds pēc trīsdesmit pieciem, tās ir ērtas sandales, smaidi, apskāvieni un atvadas uz atkalredzēšanos. |
|
|
| i want to ride my bicycle |
[Jul. 10th, 2006|05:38 pm] |
|
Atklāju velosezonu, piempumpējot riepas ar mazītiņu bumbu pumpi. Aizripinājos no vienām mājām uz otrām un tagad esmu slapja. |
|
|
| karsti |
[Jul. 10th, 2006|12:19 pm] |
|
Ja tu kaut ko ļoti, ļoti vēlies, tad visa pasaule sadosies rokās, bet visticamāk, ka tas nepiepildīsies, jo šādā laikā baigi svīst plaukstas. |
|
|
| fut-bol |
[Jul. 9th, 2006|11:32 pm] |
|
Zizu sabojāja man visu prieku, noraudams to sasodīto sarkano kartīti! |
|
|
| ģeniāli |
[Jul. 8th, 2006|10:44 pm] |
|
Vispār diezgan uzjautinoši. Iegāju dušā, sametu somā šādas tādas pekeles, aizvilkos līdz veikalam un iegādāju sev sulu, sviestmaizi un žurnālu, bet nu esmu atpakaļ mājās, jo uz to sasodīto autobusu taču nepaspēju. |
|
|
| killing myself softly |
[Jul. 8th, 2006|08:53 pm] |
Visu dienu esmu nogulšņājusi pa māju pusplika, sēžot te pie virpas, te pie tv, lasot muļķīgus romāneļus un vienkārši jūtoties nožēlojami šī sasodītā karstuma dēļ, neesmu pat bijusi dušā nemaz nerunājot par brokastīm, pusdienām vai vakariņām.
Ik pa laikam gan mani mazliet uzmundrina kāda no dārgā pienākusi īsziņa, uz ko atbildu īpaši žēlīgi - naivu cerību pilna, ka viņš varētu šovakar atgriezties Rīgā, lai mani mierinātu - tomēr rādās, ka vakars tāpat kā visa svētdiena būs jāpavada vienai. Vēl tikai derētu saņemties - noskaloties, ielīst dušā un pazust no dzīvokļa, lai vismaz rītdienu varētu pavadīt iemērkusi kājas baseinā, nevis smokot nost un klausoties kā no blakus istabas ķiķina māte ar savu brūtgānu.
Tas karstums, ak tas karstums padara mani traku! |
|
|
| trading up |
[Jul. 8th, 2006|08:47 pm] |
|
Neizturēju Candace Bushnell bulšitu, izlaidu kādas divsimts lappuses un izlasīju pēdējo nodaļu, lai beidzot to kluci varētu nolikt plauktiņā pie pārējā mana apbrīnojamā grāmatu pulciņa. Nu ko, nākošais Nick Hornby ar savu A Long Way Down? |
|
|
| |
[Jul. 8th, 2006|02:53 pm] |
|
Šādās dienās nemaz nevajag iet uz trenažieru zāli - tikai sēdi mājās un svīsti. Juhū! |
|
|
| dedī, nōōu! |
[Jul. 8th, 2006|02:17 pm] |
|
Poseidonā tāpat kā Armagedonā - tētuks mirst ļaujot meitiņas brūtgānam dzīvot. Hau švīt. |
|
|
| ņer |
[Jul. 7th, 2006|10:35 pm] |
|
Nīgrumu vislabāk apslāpēt ar miegu. |
|
|
| ... |
[Jul. 4th, 2006|12:11 am] |
|
Man pat īsti negribas neko rakstīt, jo bail, ka tiklīdz būšu visu to savērpusi vārdu virknēs tas varētu izgaist. Tāpēc es jums tikai teikšu, ka esmu laimīga un rīt uz pāris dienām dodos prom no Rīgas, lai būtu laimīga divatā. |
|
|
| tas bija tikai sapnis |
[Jul. 3rd, 2006|08:12 pm] |
|
Tikko pamodos viscaur aukstos sviedros un ar saraudātām acīm, jo murgoju, ka papildus tām divdesmit četrām skrūvēm, kas jau ir manā sejā, man grib operēt arī deguna starpsienu un pakausī ievietot metāla plāksni. Bēgot no slimnīcas vecā, rūtainā pidžamā nevarēju saprast, kāpēc vietām ārā ir vasara, bet vietām atkal sniega kupenas, aizgūtnēm raudāju un, skrienot caur bloku mājām kādā Rīgas nomalē, māju MV, kurš tur braukājās ar riteni, bet atradās pārāk tālu no manis, tālab mani ar apsējos savīstītu seju, tērptu tajā baismīgajā pidžamā un basām kājām neatpazina. |
|
|
| ai, ai, ai |
[Jul. 1st, 2006|10:45 pm] |
|
Kaut kas iekšā dīvaini pulsē un kņud - laikam plauša vai klejojošā niere. |
|
|
| nevaruizdomātpiemērotusubdžektu |
[Jun. 30th, 2006|11:31 am] |
|
Es tiešām nezinu, vai vispār bija iespējams jaukāks atvaļinājuma sākums par vakarvakaru. Šorīt pat uzmodos un uz brīdi likās, ka visu esmu nosapņojusi. |
|
|
| blīkš-blaukš-bladaukš |
[Jun. 29th, 2006|03:09 pm] |
|
No blakus istabas atskan tādi blīkšķi it kā kāds gāztu apkārt visas mēbeles, pēc brītiņa trokšņi pieklust un manām durvīm tādā vēsā gaitā, izlikdamies neko nezinot, garām paiet kaķis. Razbajnieks. Nebūtu jau kastrēts, izkastrētu, jo šitādi psihopātiskie gājieni tikai pēcpusdienās, kad sācies atvaļinājums, spēj mani sasmīdināt. |
|
|
| cik tu jau ilgi mokies, dūnu sirds |
[Jun. 29th, 2006|09:43 am] |
Šodien uz darba virpas esmu atbrīvojusi aptuveni 3 gb vietas un jūtos gandarīta par paveikto, esmu ieviesusi arī nelielu kārtību, tomēr, sasniegt tādu kārtības pakāpi, kādu es vēlos, man neizdosies, ja vien nepalikšu šeit vēl divus gadus. Tagad jāsameklē vēl kas, ko padarīt, lai pēdejā diena pirms atvaļinājuma nebūtu nobumbulēta un mani nemāktu vainas apziņa.
Ak jā, un tad pēc darba skriešus-teciņus uz māju pucēties. Don't even ask. |
|
|