Šo pavisam noteikti varētu nosaukt par dīvaināko pēdējo laiku nedēļas noagali vai arī par
a weekend from hell.
Liepāja, BBP, neliela deva apskaidrības par "savu" vīrieti un apjausma, ka atkal esmu tur pat, kur iepriekš, un atkal ar kripatiņu pašcieņas mazāk, kā iepriekš.
Sāksim jau ar to, ka, rodoties iespējai kopā ar māsīcu doties uz Liepāju, nolēmu to darīt tikai tāpēc, ka D*, kurš turp devās jau ceturtdien, izteicās, ka ļoti vēlētos mani tur redzēt. Nē, nu, protams, gribējās arī tikt prom no Rīgas un paskatīties, kas tad tas BBP** par tuftu īsti ir. Kā izrādās tufta
priagromnaja, pie tam ar kviecošiem, apriebušiem tīņiem, piedrazotu pludmali un Mārtiņu Freimani, kurš nodzēris savu balsi tiktāl, ka nespēja nevienu noti noturēt.
Jau piektdien, pēc tam, kad biju devusi ziņu, ka esmu ieradusies Liepājā, telefona sarunā D likās tāds savāds, it kā jokojoties izteicās, ka vai tad es viņu vispār gribot satikt un uz manu
jā "atjokoja" ar
es gan tevi nē (cūka), un pavirši piebilda, ka vakarā iespējams (cūka) tiksimies. Nospriedu, ka viņam uznākusi vēlme paspēlēt nepieejamo vīrieti, tālab mazliet piepūtu vaigus, bet liku viņu mierā. Apskatījām Karostas cietumu, uzslējām telti, paēdām pusdienas, nolīdām teltī nosnausties un vakars jau bija klāt.
D satiku tikai pēc vienpadsmitiem, tieši uz Renāra uzstāšanās laiku un arī tad tikai uz minūtēm piecpadsmit-divdesmit, jo, kā viņš teica, viņam bija jādodas gulēt. Tas nekas, ka trīsdesmit minūtes pēc mūsu atvadīšanās iztālis redzēju viņu tur pat pie jūras un vismaz man nelikās, ka viņš gulētu vai taisītos to darīt. Uzpūtu vaigus mazliet vairāk, bet nospriedu, ka varbūt viņš pazaudējis kādu no biedriem un tālab vēl nedodas prom. Nu visādi taču var gadīties, vai ne?
Visā tajā lielajā pūlī nesatiku miljons paziņu un draugu, kuri arī tur atradās, toties satiku trīs savus bijušos puišus, no kuriem divus nebiju redzējusi aptuveni gadu. Sakritība? Kā jau iepriekš teicu - visādi var gadīties.
Vienu no tiem - cukurdupsi - satiku vakarā, kad D mani pēc pāris Renāra dziesmām atstāja vienu. Neskatoties uz to, ka iepriekšējā naktī viņš mani bija uzmodinājis ar zvanu, biju savādi priecīga viņu satikt, jo māsīca ar kolēģi jau kādu laiciņu atpakaļ bija aizgājušas gulēt un es, bezmiega mocīta, klīdu apkārt meklējot kādu pazīstamu seju. Šis jau, protams, atkal ņēmās lipināt man ausis ciet ar medu, stāstot, cik es esmu skaista, jauka, perfekta, haha, jā, sasodīti perfekta es esot. Kā viņš mani nevarot aizmirst ū tē tē, ū tē jē pē. Pārsmējos ne pa jokam, bet smiekli uz brīdi pieklusa, kad viņš apjautājās, kāpēc es šajā pasākumā esot viena. Ņēmos stāstīt, ka tā un tā, draudzene aizgāja gulēt, arī D gulēt aizgājis.
Kā, bez tevis? Jā, bez manis (cūka). Cukurdupša acīs uzreiz mirdzums un, liekas, ka tieši tajā brīdi viņš pavisam un galīgi nolēma ievilkt mani gultā, precīzāk, savā teltī. Neievilka jau, protams, ka neievilka. Atstāju viņu tādu apstulbušu, pateicu, ka ne druskas nevēlos sabojāt un izbeigt to, kas man ir ar "manu" jauno vīrieti, uzspiedu uz vaiga buču, novēlēju veiksmi tālākajos ceļojumos un aizgāju gulēt uz savu telti.
Es apskaužu tavu draugu, ceru tikai, ka viņš tevi prot novērtēt, bet ja jau šādi atstāja tevi te vienu, visticamāk, ka nespēj. Tikai nākošajā dienā sapratu to, ka man pašai pat nevajadzēja neko sačakarēt, jo to manā vietā dāsni izdarīja D.
Sestdien ar savu
nepieejamību viņš tomēr mazliet pāršāva pār strīpu. Visu dienu ļāvu viņam vaļu, nezvanīju, nerakstīju, jo nav jau tā, ka bez viņa elpot nespēju, tomēr mazliet kaut kā kremta, ka šis pāris dienas iepriekš tik ļoti vēlējās mani tur sev blakus, bet te pēkšņi nāves klusums. Laikrādim sitot desmito vakaru stundu, nenocitos un īsziņas veidā apjautājos, vai šis esot galīgi par mani aizmirsis. Laikam jau uzprasījos, jo atbildē saņēmu, ka šo nogali viņš gluži vienkārši vēlas pavadīt
viens. Un
viens, dārgais lasītājs, nenozīmē viens, jo nebija tā, ka viņš gribēja nolīst kādā klusākā stūrītī, palasīt kādu grāmatu un paklausīties Mocartu.
Viens šajā gadījumā nozīmēja - bez tevis, t.i., manis, ar saviem draugiem, debīlu smaidu īpašniecēm uz kurām biju un esmu vājprātīgi greizsirdīga un alkoholu, ko viņš parasti vispār nelieto. Tas, loģiski, maniem vaigiem lika piepūsties līdz milzonīgiem izmēriem.
Piepūstie vaigi plīsa kādu stundu vēlāk, kad pārpildītajā pludmalē viņš mani pamanījies vienkārši pagāja man garām un vēlāk vienā no pasākuma teltīm, esot desmit metru attālumā no manis, izlikās mani neredzot un nepazīstot (cūka). Sāpēja. Nenormāli. Vienā brīdī gan vairs nespēju noskatīties, kā viņš sadzēries un ar īpaši debīlu smaidu uz sava glīšā ģīmja dejo un kādai beibei vairākkārt pieliecies pie auss pasaka ko tādu, kas viņā izraisīja smieklus un tik pat debīlu smaidiņu. Meksikāņu seriālu cienīgu traci celt negribējās, tāpēc klāt negāju, izskaidrojumus nemeklēju, bet gan gluži kā tādā romantiskā Holivudas drāmā ar asarām acīs un aizvainojuma bultu sirdī metos prom un pārstāju skriet tikai, kad visa tā kņada jau bija pietiekoši tālu aiz manis un vaigi slapji no asarām.
Nu neko, kādu stundu pabimbāju teltī, iekšēji pakliedzu
why, oh, why?!?! un nu esmu mājās. Tagad tāds rūgtums un tāda riebīgi žņaudoša sajūta kopā ar dusmām, visvairāk jau par to, ka, ja arī viņam pāries šī savādā
krīze un viņš man piezvanīs, es zinu, ka man nepietiks spēka ļaut telefonam zvanīt līdz tas apklusīs, jo par spīti tam, ka es šobrīd jūtos absolūti nožēlojami, es esmu arī nožēlojami tajā sušķī ieķērusies un nevēlos visu sabojāt tikai tāpēc, ka, iespējams, viss šādi rādās tālab, ka esmu histēriska, vājprātā emocionāla un pārlieku greizsirdīga būtne.
*Dārgais
**Baltic Beatch (izrunāt kā bitch) Party--------------
Dzied Ināra, bet es vairs galīgi nejūtos laimīga. Cik ātri viss mainās, ne?