|
|
|
Oktobris 7., 2014
15:13
- Mammu, es gribu vilkt zilās kedas!
- Bet Tev viņas vairs neder - par mazu.
- Der gan!
- Ja der, tad velc.
- Redzi? Der! Tikai pirkstus nevar iztaisnot.
|
Septembris 22., 2014
12:40 - Sarunas
Rīta agrumā, pirms bērnudārza, mums bija divas burvīgas sarunas ar dēlu.
Pirmā, mostoties un pa gultu vārtoties (lai vieglāk pamodināt, vīrs Krišjāni atnes uz mūsu gultu no rīta):
- Mammu,es vienmēr Tevi pieskatīšu. Vienmēr. Lai neviens Tev nedara pāri.
Otrā, mazgājot zobus un pārrunājot jaunākos sasniegumus:
- Ārprāts, cik Tu ātri audz! Vēl nesen biji mans mazais, mīļais bēbītis, bet tagad jau tāds liels vīrs...
- Bet Tev ir māsa! Viņa izskatās tieši tāpat kā es, kad biju maziņš. Tu gribi vēl vienu bēbīti?
- Nē, es tikai brīnos, cik Tu aši audz.
- Man ir plāns! Tētis Tev varētu ielikt 2 sēkliņas... Puikas un meitenes...
- Dvīņus?!
- Jā! Tas būtu superīgi!
- Ar dvīņiem man nekam citam nebūtu laika.
- Bet tas būtu lieliski!
|
Septembris 16., 2014
15:36
Vakar, nākot no BD, Krišjānis man rāda zilumu uz rokas īkšķa.
- Eiii... Kas tad nu notika?
- Netikšu.
- Nezini,kā tas gadījās?
- Zinu. Bet vienkārši nevēlos Tev to teikt.
- Blēņas darīji?
- Nevēlos par to runāt.
|
Septembris 2., 2014
21:06
Tas brīdis, kad, klausoties manī, dēls tikai nosaka: "Nepārspīlē, vecenīt..."
|
Augusts 11., 2014
15:45
Trīs traki smuki vīri aizbrauca uz ezeru pelst un pēc tam uz krogu pusdienās. Divi lieli, smuki, neprecēti, viens vienkārši dikti glīts un 4 gadus vecs.
Nezinu, vai Krišjānis vispār novērtē to savu laimi. Viņš kā pašu par sevi saprotamu uztver faktu, ka lielie čaļi paši piesakās, atbrauc viņam pakaļ un ved dzīvē. Viņa labākie lielie draugi. Kuri vēl puiši brīvprātīgi ņemtos un pavadītu laiku ar ne savu bērnu? Pat ne radinieku.
Jā, mums ir brīnišķīgi draugi. Un tas palīdz uzaugt pavisam lieliskiem bērniem. Vide un cilvēki ap viņiem tik gaiši, ka prieks. Krišjānis pat iedomāties nevar situāciju, kad lielie savā nodabā pļāpātu un viņu atstātu garlaikoties. Parasti visi tiek iesaistīti viņa spēlēs, futbolos un jampadračos. Turklāt, ne jau uzspiežot, bet parasti paši vēl izdomā nodarbes kopā ar bērnu. Un viņš līdz šim bija vienīgais bērns mūsu kompānijā. Tagad arī Karlīna. Krišjānim tur džeku lietas ar viņiem. Bet Karlīnai būs tāda aizmugure, ka mana sirds var būt mierīga. :D
|
Augusts 1., 2014
13:44
Viens bērns kašķīgs, jo izlaidies pa slimošanas dienām, otrs bērns slims, cīnās ar temperatūru, vēdergraizēm un trenējas zāļu tālspļaušanas sacensībām, vīrs būs mājās pēc trīs vai četrām dienām, bet es pati krāmēju čupiņā kostīmdrāmas, ko fonā skatīties.
|
Jūlijs 11., 2014
23:50
Aizvakar dēls izdīca, ka ir pienācis laiks izvilkt gaismā lielo piepūšamo baseinu (līdz šim plunčājās pa parasto sīču baseiniņu līdz potītēm apmēram). Pats 2 stundas noņēmās ar baseina uzstādīšanas darbiem - mazgāja un berza, berza un mazgā, cītīgi pumpēja un palīdzēja saliet ūdeni (grūti pateikt, bet kāda tonna ūdens). Abi bijām slapjām mugurām, bet gandarīti par rezultātu. Bet prieks bija īss. Kamēr pierunāju čali mazliet atpūsties un nosnausties, lai ātrāk paiet ūdens iesilšanas laiks, gaismā nāca divas nelaimes - divi nodevīgi caurumi. Ne tikai gaiss devās atpakaļ visumā, bet arī mūsu ziljons litri ūdens lēni, bet pamatīgi bija aizsūkušies atpakaļ pie mātes zemes. Krišjānis šo dvēseli stindzinošo skatu ar beigto baseinu uzņēma kā vīrs. Divreiz norausījās lūpa, un viņš bija gatavs uz līdzenas vietas braukt kaut uz Daugavpili, bet jauns baseins jānopērk.
Tik ātri gan tas nenotika. Nācās 2 dienas pagaidīt.
Un te nu tas ir - liels un zils, tajā ir sagājis iekšā viss mūsu akas saturs, bet baseins tik pusē (labā ziņa - mums aka tik šādām lietām domāta). Es bērnībā būtu nez ko atdevusi, lai man tāds būtu. Bet tas jau skaidrs, ka, domājot par mūsdienu jaunatni, tādās kategirojās vairs nedrīkst neko salīdzināt.
Un vēl visa māja smaržo pēc žūstošiem liepziediem. Kaifs.
|
Jūnijs 1., 2014
22:24
Man ir pasaulē foršākie bērni. Gan dēls, ar kuru šodien divatā šiverējām pa Rīgu (pastaigas, šopings-popings un kino), gan meita, kura gaidīja mājās ar tēti, sagaidīja, pieēda pilnu vēderu un TIK laimīgi smaidīja!
Gājām šodien ar Krišjāni, pļāpājām, un es pie sevis domāju - tas tomēr ir dikten forši, ka mums kopā tik labi un interesanti. Atpkaļceļā, piemēram, es labu laiku sklausījos stāstus par sirkspārņpūcītēm. Tās ir pūces, kas dzīvo pieneņu pūkās, ir mazākas par mikrobiem un visu laiku citus grib samīļot. Nu, vai nav interesanti? :D
|
Maijs 29., 2014
15:33 - Kukumiņi
Krišjānis stāsta, ka viņi ar Karlīnu esot mazie Kukumiņi, bet mēs ar tēti - lielie. Mēs esam foršo Kukumiņu ģimene.
|
Maijs 22., 2014
22:43
Krišjānim acis top arvien gaišākas, skropstas - arvien grākas. Skatos un priecājos.
|
Maijs 17., 2014
14:34 - pusdienlaika snaudiņa
- Mammu, es jau pamodos.
- Tu nemaz nebiji aizmidzis.
- Biju gan. Pagulēju.
- Pasaki taisnību.
- Neteikšu.
|
Maijs 4., 2014
14:27
Lai dabūtu uz pusdienlaiku slīpi nolikties dēlu, kurš, lai nu ko, bet gulēt jau nu nekādi netaisījās, vienojāmies, ka viņš noliks gulēt tēti. Tētim iesnas, viņš apslimis, un visiem tak skaidri zināms, ka miegā vislabāk veseļojas. Vīram uzdevums viegls - pavārtīties pa gultu, kamēr Krišjānis aizmigs. Sacīts, darīts. Abi uzsoļo augšā.
Nepagāja ne 10 minūtes, kad lejā priecīgs, rokas berzēdams, nocilpoja dēls: "Tā. Tētis aizmidzināts."
Tā nu Krišjānis pusdienlaika vietā, godam nopelnījis, skatās Lidmašīnas. Tēti tak gulēt nolika.
|
Aprīlis 26., 2014
10:46 - Lūdzu, vēl bēbīšus!
To, cik ļoti Krišjānim patīk Karlīna, apliecina fakts, ka viņš grib mājās 7 bēbīšus. Septiņus! Brīdī, kad es uz viņu skatījos lielām acīm un lēni novilku: "Nedomāju gan," viņš aši pārdomāja: "Nu, vismaz 2 māsiņas un 2 brālīšus..."
Līdz šim viņš regulāri atgādināja, ka gribētu, lai mums ir 3 bērni ģimenē. "Ja mēs ģimenē būtu pieci cilvēki, es būtu TIK laimīgs!" Bērnudārzā viņš man rādīja trīsbērnu ģimenes un stāstīja, cik jauki būtu, ja mums būtu tik liela ģimene, pat plānoja, kur gulēs brālis, kas pēc māsas piedzims ("Mums vajadzēs pirkt jaunu gultu! Jo manā vecajā taču jau māsa gulēs."). Es domāju, ka piedzims lēdija, viņš apskatīsies, ka tas bēbis tomēr nav tāds sapņu piepildījums, kā viņš iedomājies, un lielās ģimenes lūgšanās pāries. Nē, nepārgāja. Viņa sapņi uzauga vēl lielāki! :)
Katrā ziņā apkārt dzirdētās situācijas, kad lielie brāļi vai māsas pēc pāris dienām lūdz nest to bēbi prom, nav mūsmāju gadījums. Mūsmājās ar vienu bēbīti nekādi nepietiek.
|
Aprīlis 23., 2014
21:10
Paskatījos bildes, kur Krišjānis pavisam, pavisam mazs. Abi ar Karlīnu pilnīgi vienādi, varētu pat sajaukt. :)
|
Aprīlis 19., 2014
17:57
Šodien laiks pasakains un iedvesmojošs. Tik iedvesmojošs, ka gandrīz 7 km lēnā garā nostaigājām visi četri, pļāpājot un ēdot saldējumus. Karlīna ratos čučēja kā cacumiņš, Krišjānis apkārt kā uzvilkta atspole - stumt ratus, mest akmeņus no tiltiem upē, skriet pa stadionu, runāt, runāt, runāt... Tā silti un labi.
Pēc tam gan knapi mājās pēdējos metrus vilkos. Pabaroju lēdiju un saldi nosnaudos kopā ar dēlu pusdienlaiku. Bet, nu, labi, šitāds spēku izsīkums nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka ir tikai 5.diena pēc dzemdībām.
Bet no rīta gulēju saules pielietā istabā, vīrs bija aizgājis skriet, un blakus man šņāca abi bērni. Vēroju viņus miegā un domāju - jā, tāda ir tā pilnības sajūta.
|
Aprīlis 12., 2014
11:06
Krišjānis varētu būt vetārsts. Viņš absolūti stoiciskā mierā man asistē Dilles strutojošo brūču kopšanā, padodot zāles, marles, turot kaķi... Un tā strutojošā kāja Dillei ir baisa - uzpampusi, ar caurumiem miesā, pa kuriem nāk ārā strutas, sajauktas ar asinīm. Viņš glauda Dillei galvu un klusi čukst: "Skumji, ka tik mīlīgam kaķītim šitik bēdīgs notikums..."
Dille ar malacis. Ciešas līdz pēdējam, kaut skaidri tak redzams, ka visas manas darbības ir ellīgi sāpīgas. Zvēri ir gudri. Zin, ka viņiem palīdz.
|
Aprīlis 7., 2014
22:06
Krišjānis vakarā pieglaužas vēderam un čukst: "Māsa, tagad gan Tu varētu nākt pie mums, lai mammai nav tik liels vēders... Ka nepārsprāgst."
|
Aprīlis 3., 2014
16:47 - Gaidām
Pēdējās dienas jūtos pārsteidzoši labi. Slinki, bet labi. Šonakt kārtīgi izgulējos līdz pat septiņiem, pārmaiņas pēc (un pēc tam jutos kā pārgulējusi jēgu). :)
Pa dienu iegāju super ilgā un karstā dušā, saķēpājos ar savām Kivvi ķermeņa marmelādēm, satinusies lielajā pludmales dvielī, vārtījos pa dīvānu un dzēru lielu, baltu, saldu kafiju. Vēlāk pagalmā ugunskuru sakurināju, skatījos ugunī un mazliet pameditēju. Apkārt ar lielu troksni sprāga vaļā pumpuri un strazdi gāja uz riņķi kā dulli. Vārnas to vien dara kā stiepj visādus labumus uz savām ligzdām.
Jā, un vēl es katru dienu daudz staigāju. Ejam abi ar Krišjāni pēcpusdienās un pētām, cik daudz zaļuma jau laukā, cik daudz kukaiņu un kādi putni uz mums skatās. Pēc tam abi buļam lielajā gultā un atpūtinām muguras, pļāpājot un mīļojoties.
Tā es gaidu. Mierīgi un lēnīgi.
"Mammu, es TIK ļoti mīlu mūs ģimeni! Tevi, māsiņu, tēti, visus trīs kaķus un Loti! Un Tevi es mīlu vairāk kā Tu domā!"
|
Marts 24., 2014
23:33 - Par āboliem
Skatoties uz izurbināto caurumu dēla istabas sienā un mēģinot no viņa izspiest atbildi uz jautājumu: "Kāpēc???", es visnotaļ spilgti atcerējos dienu, kad, guļot pusdienlaiku, noplēsu labu sloksni vecmāmiņas jauno tapešu. Tās nesen bija izlīmētas, bāli dzeltenas, ar baltām margrietiņām. Man šķiet, es toreiz arī varēju būt Krišjāņa vecumā, varbūt kādu gadu vecāka. Jā, tagad es, pieaugušā lomā esot, mēģināju noskaidrot - kāpēc? Toreiz man neviens neko nejautāja (lai gan es būtu gan varējusi pastāstīt par to mazo, atlupušo stūrīti, kas uz mani skatījās, skatījās, bet, kad to parāva, komplektā nāca eleganta strēmele līdz pat griestiem). Jā, man neviens neko neprasīja. Ņēma un vienkārši sadeva ar pletni. Pirmo, kas bija pa rokai.
Tagad skatījos uz caurumu dēla istabas sienā, un galvā jaucās domas "ābols no ābeles" un "cik labi, ka pietika prāta nelīmēt tapetes".
|
Marts 18., 2014
20:30
Šodien mums bija diezgan gara un interesanta saruna ar dēlu par to, kāpēc Latvijā dzīvo cilvēki, kas runā krieviski? Kāpēc te dzīvo cilvēki, kas nav latvieši? Jāatzīst, ka vienīgais arguments, kas nostrādāja - Edžus taču ir latvietis, bet šobrīd dzīvo Anglijā.
|
|
|