|
[May. 16th, 2004|09:45 am] |
A.Neiburgas raksts vakardienas Dienā parāva asariņu. Pēc tam Veidenbaumu atcerējos;) Labi uzrakstīts, manuprāt. Ļoti labi. Interesanti, cik daudzus cilvēkus uzrunā viens maziņš avīzes rakstiņš? Un cik rakstiņiem jāuzrunā, lai dīvainā, tirpinošā sajūta krūtīs pārvārstos darbībā? Un kāda ir proporcija cilvēki, kurus neuzrunā nekas : cilvēki, kuriem šalc gar ausīm balsu mežs? UPD. Atļāvos šo to nolikt pagultē;) |
|
|
Comments: |
| From: | jojo |
Date: | May 16th, 2004 - 10:00 am |
---|
| | | (Link) |
|
Vēl ir arī cilvēki, kuriem ausīs klusums.
- Dakter, manam vīram ir problēma, viņš nedzird ko es saku :( - Cienītā, tā nav problēma, tā ir Dieva dāvana ;-)
From: | fedrs |
Date: | May 16th, 2004 - 02:11 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Anonīma labdarība, atšķirībā no tās, kura pirmā lappusē ar foto un treknu autogrāfu, liek noticēt.
| From: | ld |
Date: | May 16th, 2004 - 02:15 pm |
---|
| | | (Link) |
|
mani "nezkaapeec" uzrunaaja tavs posts...
| From: | puc |
Date: | May 16th, 2004 - 07:30 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Hmmm.... vesela gara diskusija (strīds) par Neiburgas virtuālo personību, bet ne vārda par pašu rakstu, kas bija tiešām superīgs savā vienkāršībā....
Daudzi mēs par to domājam. Par savu nespēcību vai minimālajām iespējām kaut kā palīdzēt tiem, kam iet pavisam čābīgi. Viņa to ir pateikusi skaļi, skaidri un ļoti uzrunājoši.
| From: | puce |
Date: | May 17th, 2004 - 10:08 pm |
---|
| | drīkst, es arī kaut ko pateikšu? | (Link) |
|
pirmo reizi izlasīju to komentāru - man patika un uzrunāja. kad izlasīju sajūsminātos pukstus un polemiku šeit, sagribējās izlasīt vēlreiz. un tad man vairs nepatika. jo... žēlīgi tas viss likās - nu jā - ko gan viņi var padarīt, ne viņi valdībās, ne viņi lielo uzņēmumu padomās, tik vien jau var, kā kādas druskas kā laba izdarīt. vismaz man tā likās tad, kad izlasīju otrreiz. bet ar pirmo reizi - jā, paķēra. īpaši rindkopa par "turīgu pāri, kas paņem bērnu nama bērnu un audzina kopā ar savējiem." bet tas nav viss, ko es (mēs) varam darīt - es klusu rosos, lai vēl kādam bērnu nama bērnam būtu ģimene un vecāki un rūpes un mīlestība. Un tas ir tas, ko es varu darīt. un tas nav maz, kā Neiburgai gribētos apgalvot.
tā lūk. | |