pirmo reizi izlasīju to komentāru - man patika un uzrunāja. kad izlasīju sajūsminātos pukstus un polemiku šeit, sagribējās izlasīt vēlreiz. un tad man vairs nepatika. jo...
žēlīgi tas viss likās - nu jā - ko gan viņi var padarīt, ne viņi valdībās, ne viņi lielo uzņēmumu padomās, tik vien jau var, kā kādas druskas kā laba izdarīt. vismaz man tā likās tad, kad izlasīju otrreiz. bet ar pirmo reizi - jā, paķēra. īpaši rindkopa par "turīgu pāri, kas paņem bērnu nama bērnu un audzina kopā ar savējiem." bet tas nav viss, ko es (mēs) varam darīt - es klusu rosos, lai vēl kādam bērnu nama bērnam būtu ģimene un vecāki un rūpes un mīlestība. Un tas ir tas, ko es varu darīt. un tas nav maz, kā Neiburgai gribētos apgalvot.

tā lūk.