man šodien iedauzīts smaids.
bet sirdī kāds tomēr ar mazu kniepadatiņu dur.
pietrūkst mīļo vārdu. un rodas iespaids, ka tādus arī nekad nesagaidīšu.
nesagaidīt man ne zaķīšus, ne kaķīšus, ne citus zvērus un nezvērus.

vakar ņammāju un skatījos uz draudzeni un viņas puisi, kā abi bužinās un moka viens otru, tā mīļi.
es arī vēlētos, lai mani sabužina tā, ka spiedzu, smejos.

šausmas kā pietrūkst tās banalitātes.
tās vienkārši liek justies tuvākai.

vai arī es kļūdos?