Pilota memuāri.

RT-32

RT-32

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Ikreiz skatoties uz Irbenes radioteleskopu aizdomājos, ka tik viegli mēs būtu varējuši to pazaudēt - kā jau zaudējām pašu pilsētiņu.

Un kā būs, kad vairs nebūs arī ekskursiju?
  • Ō, jā, par to softu rakstīšanu man viena čomene arī stāstīja, ka viņas kursabiedrene tur kaut ko esot ko kodējusi. Un reiz teikusi: "Ko gan meitenei vēl vairāk var vajadzēt kā pagrozīt lielo šķīvi".
    Pilnībā piekrītu par auru. To tiešām saprotu un tā dēļ arī daru telefonlietas. Piekrītu arī par pilsētiņu, ka dzīvot tādā nomalē - it īpaši ar mūsdienu sakaru iespējām. Bet kaut kā nejūtu žēlumu, ka pilsētiņa aizgājusi. Jo ja nepieciešams, zinātnieki mitinās citā ēkā un pilsētiņā kam mitināties, diemžēl nav...
    --
    Starp citu, 5dien no rīta viss notiek, pabļau skaipā, pastāstīšu sīkāk.
    • Ā, nē. Par pašu pilsētiņu jau ne, tikai par to fenomenālo darbu, kas tur ieguldīts. Ļoti foršs, tukšs ceļš kādreiz slēgtajā un apsargātajā zonā Kolkas virzienā. Zin, kā - mēs toreiz braucām ar perfekti atrestaurētu 1.žiguli, un es taisni iedomājos, kā kāds krievu armijas ģenerālis būtu tādā vizinājies tolaik - pilnīgi tukšs padomju asfalta ceļš, motora rūkoņa zem pārsega un ir 70tie. :)

      P.S. Dūdai ir bijusi laba humora izjūta.
Powered by Sviesta Ciba