Pilota memuāri.

Tā mēs reizēm pasēžam. Apēdam pa kādam našķim, izdzeram pa krūzītei tējas un pārrunājam šo un to, sākot no Windows perētājsistēmas Vistas un daudzkodolu pročiem, līdz maniem eksperimentiem. Godīgi sakot, nonācām pie secinājuma, ka nespējam modelēt pasauli kurā eksistē, piemēram, šādi bezmaksas enerģijas avoti vai/un arī citas interesantas iespējas, piemēram, spēja sazināties un pārraidīt datus momentā - neatkarīgi no attāluma. Nē, nepārprotiet - tehniski, lai cik pārsteidzoši tas arī neizklausītos, tas ir iespējams, turklāt jau vairākus gadu desmitus.. Taču reakcijas ķēde, cēloņi un sekas ātrāk vai vēlāk izslīd no rokām apmēram tāpat kā mēs tikai aptuveni spējam paredzēt, pie kādām ekoloģiskām sekām noved tās vai citas cilvēku darbības - dzīvnieku sugas iznīcināšana, mežu izciršana un tamlīdzīgi. Efekts ir baiss un daudz tālejošāks, kā labpatīk domāt. Viens ir skaidrs - cilvēce kopumā tam ne tuvu nav gatava, lai gan atsevišķi indivīdi un kopienas ir. Pastāvot šādām intelektuālām atšķirībām sekas, protams, ir karš. Vai arī kāda citāda vardarbība. Bet tā vai citādi - izejas īsti nav, vai nu mums sāks beigties resursi, ja tos izmantosim kā līdz šim, apmierinādami savu pašu alkatību vai arī otrādi - ideāla pasaule kur faktiski darbs kā tāds nav obligāts, pieejams ir viss, bet līdz ar to nav motivācijas, ja vien nav attīstītas garīgās pasaules un spējas domāt. Ticiet man, daudziem tādas nav. Interesanti, bet izdzīvotu droši vien mākslinieki, brīvdomātāji, dažu progresīvo filosofiski-reliģisko un citu kopienu pārstāvji, zinātnieki.. Vienā vārdā sakot - tie, kas spētu sevi nodarbināt, attīstīt. Tie, kuriem viss apkārt esošais ir vairāk kā vienkārši skaistums un kalpo arī sevis un sev apkārt esošā izzināšanai, pilnveidošanās un izaugsmes ceļam. Bezgalības faktors ir ļoti no svara - ja ir bezgalīgi daudz kaut kā viena (enerģijas, resursu, zināšanu un tā tālāk), tad viss pārējais arī tuvojas tādam stāvoklim. Līdz ar to pazūd atkarība no kaut kādiem ārējiem avotiem..
Līdz ar to nepaliek daudz iespēju, kā tas viss turpināsies vai beigsies. Vai nu mēs fundamentāli transformējam sabiedrību - attīstamies un izdzīvojam, degradējamies un ejam bojā (vienmēr un jebkurā gadījumā saujiņa izdzīvos), turpinam saimniekot kā līdz šim - ejam bojā, vai arī trešais, daudz mazāk iespējamais variants - ārēji apstākļi: meteorīts, ļauno citplanētiešu iebrukums vai kas cits tamlīdzīgs. Zinot, ka citas attīstītās civilizācijas acīmredzot ir pārvarējušas šo stadiju, ja reiz aktīvi mēģina likvidēt jebkādus kodol-un cita veida ieročus, kas izvietoti orbītā, bet tajā pašā laikā neizrāda nekādus draudus, tad šī iespējamība arī ir ārkārtīgi maza, lai neteiktu - nekāda. Mēs paši, tātad. Viss ir mūsu rokās..

Nobeigumā - tiku arī pie vismaz vienas grāmatas. Veca, bet, liekas, būs laba: Relativitātes teorija visiem. Un vēl man apsolīja interesantu romānu par iepriekšējo civilizāciju. No vienas puses sci-fi, no otras esot.. Nu, labi. Kad izlasīšu, tad domāsim tālāk..