Pilota memuāri.

atvars.

atvars.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nakti nomurgoju. Sapnī kopā ar dažiem draugu listes Cibiņiem braucām atpakaļ no kalna (wtf?). Es nezkāpēc tiku nosēdināts pie spilgti zila Subaru Impreza WRX stūres un atlikušo ceļa daļu blakussēdētāji man nemitīgi mācīja braukt. Pusceļā nospļāvos, pasūtīju visus dirst, izkāpu ārā, nez no kurienes izrāvu savu baiku un pametu viņus visus turpat ceļmalā. Sapnī ar velli var mierīgi izspiest >100km/h.
Realitātē trešo dienu neesmu izgājis no mājas. Laiks velkas gliemeža tempā un liekas, ka tūlīt apstāsies vispār. Es jau tāpat abnormāli daudz laika pavadu vienatnē, un šī diena nebūs izņēmums. No tā izriet nākamais secinājums - prātam vajadzīga sabiedrība. Vēl tam nepatīk dīkstāve un nekā nedarīšana. Tādos brīžos tas sāk sarunāties pats ar sevi un zīmēt dažādas nākotnes ainas un prognozes. Jāteic, ne tās rožainākās.
  • IZEJ TAČU ĀRĀ!!! Ārā ir pavasaris. Mati pa gaisu, domas arī būs pa gaisu. Saule jau silda gaisu. Un, ja vajag kompāniju, var taču sarunāt ;)
    • You mean like this?

      - Čau. Negribi izmest kādu līkumu ar veļļiem, izvēdināt galvu? Varētu līdz Kranciema karjerām aizšaut or smtng.
      - 1) Jāstrādā. 2) WTF (where the f*ck) ir Kranciems? 3) Nav veļļa 4)...

      Ar kompāniju bija problēmas jau tad, kad vēl dzīvoju pilsētā. Es neapgrozījos tur, kur apgrozījās kompānija un kompānija neapgrozījās tur, kur apgrozījos es. Tagad visi ir pieauguši cilvēki, katram sava dzīve, darbs un savas problēmas. Pie kam pārsvarā ļaudis ārdās pa Rīgu. Līdz manam galam dzīties tikai tāpat vien - nu, kam to vajag.

      Ak, jā. Ārā biju. Laiks ir skaists, bet ceļi - dubļaini.
Powered by Sviesta Ciba