Pilota memuāri.

kapitāls.

kapitāls.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nezinu. Tāda sajūta, it kā es pamazām zaudētu vienu no vissvarīgākajām īpašībām, nodarbi, kas joprojām spēj aizraut - verķu un mehānismu konstruēšanu. Visvairāk gan laikam pie vainas tas, ka nevar atļauties tā vienkārši ieiet santehnikas bodē un pieprasīt sev, lūgtum, to tur gāzes degli, šitos T(ē)-savienojumus, cauruļu griezēju, pa metram no šīs-tās-un-tās-tur caurules, ā, un vītņgriezi, vītņgriezi neaizmirstam, protams. Collīgo un puscollīgo. :( :/ Sensenos laikos, tāltālā galaktikā, kad vēl īsti nekas nebija sācies, es taču iztērēju 75Ls+ supermegaduper-Kandžas aparātam, refrakcijas kolonnai no tīra kapara, nejūtot ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus par savu rīcību. Tiesa, tolaik vēl nebija tikpat kā nekādu citu atbildīgu pienākumu. Bet vells, TĀ tomēr bija TIK LABA sajūta.


Tāda, lūk, smuka, karsta vasaras diena.
  • plus tam visam, jo labāk kaut ko māki, jo vairāk naudas tas tev prasa :D absurds ne?
    • nu, ne gluži. drīzāk darbojas pretējais likums - knapināties līdz bezgalībai arī nevar, jo sūdīgi instrumenti noved pie sūdīga rezultāta, kurš jau tālāk grauj vēlmi turpināt iesākto, i.e. nepareizi [ne]aprīkota darba vieta var radīt iespaidu, ka mājas apstākļos neko normālu vispār nav iespējams uzbūvēt. Ja vēl to apvieno ar naudas trūkumu zinātniski-tehniskajai jaunradei, rezultāts ir 'pļurkt'.

      kinda like that.
      • mana doma bija - līdz ar zināšanām, aug arī prasības. Bērnībā tev priekam droši vien pietika ar parastu magnētisko motoriņu un bateriju.
        • ā, tas jā.. es neapstāšos, kamēr man nebūs normāls privātais 'flying-saucer' tipa kosmosa kuģis, bet nu jā.. jāsāk jau laikam ar motoriņiem un varžu preparēšanu, izmantojot plaukšķenes... ;)
Powered by Sviesta Ciba