Pilota memuāri.

Absolūts dreifs. Vienkārši slīdu. Peldu. Planēju. Bezmērķīgi. Ne uzdevumu, ne direktīvu, nekā. Par pienākumiem, protams, nerunāsim. Tie, protams, tiek pildīti, jo tā tam ir jābūt. Bet tas arī viss. Es rotaļājos principā. Tāpat, kā to darīju pirms diviem, trim, astoņiem vai desmit gadiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka idejas kļūst proporcionāli nopietnākas, attīstās spēja novērtēt savas prasmes un iespējas, vai spēšu novest iesākto ['projektu'] līdz galam, bet tas arī viss. Vienam esot man neko īpašu nevajag. Patiesībā nevajag gandrīz neko - tikai rotaļu stūrīti, būvlaukumu smilškastes formā un laiku. Tā man ir pārpārēm. Koka klucīšus nomainījuši īsti mezgli, detaļas, komponentes un agregāti, bet būtība nav mainījusies. Dienas vienkārši rit. Spēlēs, paša rīkotās mācībās un taktiskajās mācību operācijās, reizēm sarunās un citās sīkās vienībās. Kaut kas jau notiek. Vienkārši 'ne silts, ne auksts' - laikam tāda ziema. Nezinu. Savā ziņā vienkārši vēroju savu dzīvi no malas, neiesaistoties. Vai nu šī ir iekonservēšanās uz nezināmu laika posmu, vai es nezinu, kas. Nekas.

Varbūt kā kurmim rakties vienkārši vēl dziļāk zemē. Varbūt, ka tur arī ir sava pasaule. Kā tur saucās tā spēle? Diggles? Laikam tā. Savulaik baigi fanoju un kapāju diennaktīm. Seivi vēl tagad kaut kur mētājas. Dzīvoja reiz rūķu cilts, kas vienā jaukā dienā nolīda pazemē. Rakdami ejas, uzdūrās šahtai, kas nebija viņu pašu darinājums, ielīda. Un piedzīvojums sākās. Esmu rūķis.

Viņi tur, ārpasaulē, fano par Sensation White. Biļetes sagādājuši. Jā, es redzu to visu caur periskopu. Noteikti novilkšu pilno remixu/s.