Pirmkārt, es nezinu, ko īsti gribu, ko man vajag un kā to sasniegt. Runā, ka padomju laikos letē bija 2 desas un tad varēji ņemt vai nu to vai to otru. Tagad ir nepieciešamas divas stundas vien, lai izpētītu visu piedāvāto produktu klāstu. Apmēram tāpat ir ar dzīvi.
Es gribu izkļūt sveiks un vesels! Tomēr šķiet, esmu uz sēkļa.
Es gribu izkļūt sveiks un vesels! Tomēr šķiet, esmu uz sēkļa.
Otrkārt, riebjas arī neapgāžama apgalvojuma formā izteikti padomi no citu personu puses [tas šobrīd nekādā ziņā uz Tevi neattiecas], kas apgalvo 'tas man palīdzēja, palīdzēs arī tev.' Pa šo relatīvi īso laika periodu esmu paspējis saprast, ka nepastāv viena universāla recepte, kas palīdz visiem cilvēkiem visās situācijās. Katrs ir individualitāte ar savu pieeju un risinājumu. Vieniem tie ir vieglāki, citiem grūtāki, un vēl citiem - supersarežģīti.
bet sāku domāt - varbūt, ka vienas universālas taisnības nemaz nav? visticamāk jau, ka nav..
un tas ir pozitīvi, ne?