Pilota memuāri.

Tu zini, ka ar tevi viss kārtībā, ja:

- Ieejot kādā no Rīgas centrāltirgus paviljoniem, tur neviena nav. Nav letes, pārdevēju, un svaigas gaļas. Nav pircēju, rindu un ratiņstūmēju.
Ja, ieejot kādā no paviljoniem ieraugi, ka tur šobrīd dirižablim uzpilda hēliju, nosprauž maršrutu un papildina degvielas krājumus, tad zini - ar tevi viss kārtībā. :]

Man šodien laikam pirmo reizi izdevās. Pie kam, saskaņā ar likumu, ka manā dzīvē viss notiek savādāk, tas, protams, notika savādāk, nekā būtu varējis iedomāties. :)

Sēdi parkā uz soliņa, klausies mūziku, jāsteidzas nekur nav. Viens celiņš, otrs, trešais... Un pēkšņi skatiens vairs nefokusējas vispār. Drīz pēc tam pieķer sevi nedzirdam arī sirdspukstus. Prāts, protams, vēl meklē, kur pieķerties, bet vairs nav jādomā ne par elpošanu, ne acu mirkšķināšanu, neko. Motorās f-jas pazūd fōnā. Garām ejošie cilvēki, pastaigās izvestie suņi, laternu gaismas, māmiņas ar ratiņiem - viss pārvēršas vizuālā fona troksnī, kas vairāk atgādina TV ekrāna statisko ņirboņu brīžos, kad nav signāla.
Mūzika ir atslēga. Der tikai kaut kas harmonisks un izjusts. kaut kas šāds, piemēram. Nekādi roki-popi-dubstepi. Skaņai jāizolē no ārpasaules. Un tad sākas ceļojums uz sevis centru.



( * )

Vinnijs Pūks iet pa taciņu un ēd
bulciņu. Pretī nāk Sivēns.
- Ei Pūk uzcienā mani ar bulciņu
- Tā nav bulciņa, bet pīrādziņš
- Nu uzcienā mani ar pīrādziņu,
- Tas nav pīrādziņš, bet virtulis
- Nu uzcienā mani ar virtuli!
- Atšujies netīrā cūka. Tu pats
nezini ko tu gribi.