Pilota memuāri.

Nezinu. Tāda sajūta, it kā es pamazām zaudētu vienu no vissvarīgākajām īpašībām, nodarbi, kas joprojām spēj aizraut - verķu un mehānismu konstruēšanu. Visvairāk gan laikam pie vainas tas, ka nevar atļauties tā vienkārši ieiet santehnikas bodē un pieprasīt sev, lūgtum, to tur gāzes degli, šitos T(ē)-savienojumus, cauruļu griezēju, pa metram no šīs-tās-un-tās-tur caurules, ā, un vītņgriezi, vītņgriezi neaizmirstam, protams. Collīgo un puscollīgo. :( :/ Sensenos laikos, tāltālā galaktikā, kad vēl īsti nekas nebija sācies, es taču iztērēju 75Ls+ supermegaduper-Kandžas aparātam, refrakcijas kolonnai no tīra kapara, nejūtot ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus par savu rīcību. Tiesa, tolaik vēl nebija tikpat kā nekādu citu atbildīgu pienākumu. Bet vells, TĀ tomēr bija TIK LABA sajūta.


Tāda, lūk, smuka, karsta vasaras diena.

Aņuks iz Padomju gadiem:

[intro]. Bija tolaik tādas avīzes: "Cīņa", "Правда" un «Советская Латвия».

Značit, tā. Pelēks rīts lielajā brālīgo tautu republikā. Padomju pilsonis pienāk pie kioska un vaicā pēc avīzēm. Pārdevēja apskatās un tad atbild: "Sovetskaja Latvija prodana, Pravdi ņetu, Cīņa buģet.."

...ūūūūnn Čekai darbiņš..

Viena no lietām pret kuru man nav nekādas tolerances, ir psiholoģiskā zagšana. Saukta arī par enerģētisko vampīrismu. Kā tikko tiek uzķerts, ka otrs cilvēks apzināti vai neapzināti iziet uz komunikāciju, bet neko nedod pretī, tā 'vārsti tiek piegriezti' acumirklī. Pāris reižu ko tādu atļauties - to vēl var pieciest, bet ja tas kļūst par acīmredzami regulāru ieradumu - sorry, bye-bye, nav pa ceļam.