![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Laikam gribēju, lai tas viss nosēžas. Jau izsenis ir tā, ka mirkļa iespaidi ir par spilgtu, par daudz iespaidu un informācijas, tikai pēc tam, kad viss beidzies, atmiņas izgulsnējas un iegūst savu īsto formu.
Also, prasās atvainoties visiem, kuri tādu vai citādu iemeslu palika aiz borta (un kas varbūt pat tādu vai citādu iemeslu dēļ šo nemaz neizlasīs). Nākamreiz par jums aizmirsts netiks!
Sou.
Gonna go f*ck shit up:
Katram šai ceļojumā bija savs piedūriens. Pasākuma idejiskais tēvs un idejas autors Džirts tūdaļ ņēmās koļīties klāt visnotaļ simpātiskajai lietuviešu gidei, kas viņam par sajūsmu, spēja lieliski atbildēt uz jautājumiem par RBMK (reaktor boļšoj močnostji kanaļnij) spēkstacijas niansēm.
Es tikām centos absorbēt maksimāli daudz detaļu savā galvā, sākot no ikoniskā plakāta tūlīt aiz masīvajām, rotējošajām stieņu ieejas durvīm, kas vēstīja: "It's been _25_ days since the last accident", kas mats matā, protams, atgādināja paši zināt, ko:
Beidzot ar tā paša Džirta halāta krūšu kabatā iekārtā dozimetra rādījumu, kas ekskursijas beigās rādīja 2uSV. Bet citādi - ieeja ar ne sliktāk par policiju bruņotu apsardzi, lidostas metālu detektoriem līdzīgi radiācijas UN metālu detektori, rotējošas durvis, kas detektē radiācijas daudzumu, kodu kartes visiem un kodi pie durvīm. Tālāk - ģērbtuves, visu nost, katram savu primārā un sekundārā apģērba kārtu virsū. Bikses, zeķes, krekls, otras bikses, halāts/virssvārcis, cepurīte, ķivere, čībiņas un kediņas. Šitais jums nav nekāds kinoteātris vai botāniskais dārzs.
Un vēl tas ir dzīvs pierādījums tam, ka Padomju Savienība nedirsās. Faktiski tas arī bija tas, uz ko pašam visvairāk vilka - ne to, ka stāvi uz kantainas klucīšu grīdas, zem kuras atrodas tieši tāds pats reaktors ar visiem degvielas stieņiem, kāds aizgāja pa gaisu Černobiļā, tikai vēl jaudīgāks. Nē. Primārās sajūtas bija tas, KĀ tik Orveliski greizā PSRS spēja tā pa īstam bez datoriem, simulācijām un jelkā tāda, ar aprēķiniem, rasēšanas dēļiem un PSKP lēmumiem uzbūvēt kodolreaktoru, kura dzesēšanas sūkņu izmēri atgādina nelielu divstāvu namiņu. Un viss tas potenciāls, kas būtu varējis aiziet cilvēku labklājības veicināšanā, patiesībā tika izniekots pasaciņai par multikulturālo tautu draudzību un histēriskai bruņošanās sacensībai. Bet, jā, tas tik un tā nemaina to, kādu iespaidu uz tevi atstāj kodolspēkstacija un džeki, kas palēnām fleksē un zāģē kopā to, kas palicis gigantiskajā tvaika turbīnu agregātzālē.
Un tu uzdod sev vienu jautājumu - BĻEĢ, KĀ [viņi toreiz varēja ko tādu] un mēs te kaut ko.. Bet then again - PSRS budžets. Un domāt par PSRS no [daudzmaz] brīvas, demokrātiskas sabiedrības pozīcijām ir ļoti, ļoti liela kļūda.
Bet jā.
Kodolenerģija.
1500MW. 1 500 000 kWh. Nonstopā. Reiz 2.
2x 750 000 elektrisko tējkannu vienlaicīgi.
Bite me.
/Music: Seven Lions - Falling Away (feat. Lights) (MitiS Remix)
Also, prasās atvainoties visiem, kuri tādu vai citādu iemeslu palika aiz borta (un kas varbūt pat tādu vai citādu iemeslu dēļ šo nemaz neizlasīs). Nākamreiz par jums aizmirsts netiks!
Sou.
Gonna go f*ck shit up:
Katram šai ceļojumā bija savs piedūriens. Pasākuma idejiskais tēvs un idejas autors Džirts tūdaļ ņēmās koļīties klāt visnotaļ simpātiskajai lietuviešu gidei, kas viņam par sajūsmu, spēja lieliski atbildēt uz jautājumiem par RBMK (reaktor boļšoj močnostji kanaļnij) spēkstacijas niansēm.
Es tikām centos absorbēt maksimāli daudz detaļu savā galvā, sākot no ikoniskā plakāta tūlīt aiz masīvajām, rotējošajām stieņu ieejas durvīm, kas vēstīja: "It's been _25_ days since the last accident", kas mats matā, protams, atgādināja paši zināt, ko:
Beidzot ar tā paša Džirta halāta krūšu kabatā iekārtā dozimetra rādījumu, kas ekskursijas beigās rādīja 2uSV. Bet citādi - ieeja ar ne sliktāk par policiju bruņotu apsardzi, lidostas metālu detektoriem līdzīgi radiācijas UN metālu detektori, rotējošas durvis, kas detektē radiācijas daudzumu, kodu kartes visiem un kodi pie durvīm. Tālāk - ģērbtuves, visu nost, katram savu primārā un sekundārā apģērba kārtu virsū. Bikses, zeķes, krekls, otras bikses, halāts/virssvārcis, cepurīte, ķivere, čībiņas un kediņas. Šitais jums nav nekāds kinoteātris vai botāniskais dārzs.
Un vēl tas ir dzīvs pierādījums tam, ka Padomju Savienība nedirsās. Faktiski tas arī bija tas, uz ko pašam visvairāk vilka - ne to, ka stāvi uz kantainas klucīšu grīdas, zem kuras atrodas tieši tāds pats reaktors ar visiem degvielas stieņiem, kāds aizgāja pa gaisu Černobiļā, tikai vēl jaudīgāks. Nē. Primārās sajūtas bija tas, KĀ tik Orveliski greizā PSRS spēja tā pa īstam bez datoriem, simulācijām un jelkā tāda, ar aprēķiniem, rasēšanas dēļiem un PSKP lēmumiem uzbūvēt kodolreaktoru, kura dzesēšanas sūkņu izmēri atgādina nelielu divstāvu namiņu. Un viss tas potenciāls, kas būtu varējis aiziet cilvēku labklājības veicināšanā, patiesībā tika izniekots pasaciņai par multikulturālo tautu draudzību un histēriskai bruņošanās sacensībai. Bet, jā, tas tik un tā nemaina to, kādu iespaidu uz tevi atstāj kodolspēkstacija un džeki, kas palēnām fleksē un zāģē kopā to, kas palicis gigantiskajā tvaika turbīnu agregātzālē.
Un tu uzdod sev vienu jautājumu - BĻEĢ, KĀ [viņi toreiz varēja ko tādu] un mēs te kaut ko.. Bet then again - PSRS budžets. Un domāt par PSRS no [daudzmaz] brīvas, demokrātiskas sabiedrības pozīcijām ir ļoti, ļoti liela kļūda.
Bet jā.
Kodolenerģija.
1500MW. 1 500 000 kWh. Nonstopā. Reiz 2.
2x 750 000 elektrisko tējkannu vienlaicīgi.
Bite me.
/Music: Seven Lions - Falling Away (feat. Lights) (MitiS Remix)
Tāpat nav izslēgts, ka atsevišķi speciālisti tika piepirkti no ārzemēm.
Īstais jautājums, ko te uzdot, cik tas viss ir efektīvs un ilgstpējīgs salīdznot ar līdzīgiem iestādījumiem, kas būvēti pūstošajā kapitālismā. :))
Un to visu viņi spēja uzbūvēt (ar visu pilsētiņu) faktiski tukšā vietā. Ir bikiņ atšķirība no pļavumāju ciematiem.
Bēēt nu lielākā šķirba ar pūstošo kapitālismu bija jūtama tieši 1986.g. aprīlī, U know.