Šķiet, ka atbilde jau sākotnēji bijusi ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
katodstars rokā.
Nu, kāda vella pēc lāpīt kaut kādas tur vecus sintiņus, elektriskās ērģeles vai vispār jebko! Lētāk un ērtāk taču ir nopirkt jaunu, vecais tāpat nav ne ar ko konkurētspējīgs.
VIENMĒR vieglāk ir nopirkt jaunu. Jaunu mašīnu, dzīvokli, jaunu trubu. Vienīgi jaunu dzīvi nopirkt nevar un lāpīt veco ne visiem ir pa spēkam.
Sēžu un domāju, kāpēc gribu to dampi. Godīgi sakot, atbilde tik tiešām joprojām ir tur, kur tā vienmēr bijusi. Atceros, kā Džirts (tas pats, ar kuru tūlīt šausim uz Ignalinu lūrēt AES) pulēja sava vectēva žiguli. Izjauca līdz pēdējai skrūvītei, pārkrāsoja, pāāāšās beigās i pēdējo kalpako nohromēja un salonu atrestaurēja baltā.. Un tā sajūta pēc tam, kad Ventspilī visi uz tevi blenž un vēlāk pa padomju asfalta klāto ceļu ripo teleskopa virzienā kā īsts praporščiks kādos 70to beigās. To vēsturisko sajūtu nevar nopirkt ne par kādu naudu - ne jaunu, ne vecu. Ne devalvētu, ne tikko kaltu. Stāsts taču nekad nav bijis par naudu vai racionālo! Stāsts ir par sirdi un jēgu.
Kas mums visiem ir kopīgs, acīmredzot? Minēšu un teikšu, ka mums patīk priekšmetus un mehānismus atgriezt dzīvē. Jo līdz ar priekšmetiem dzīvē atrgriežas arī to radītās sajūtas. Process ir tikpat svarīgs kā rezultāts. Tas, KĀ tas notiek. Soli pa solim, detaļu pa detaļai.
Tāpēc es gribu to žurkulēnu.
katodstars rokā. Nu, kāda vella pēc lāpīt kaut kādas tur vecus sintiņus, elektriskās ērģeles vai vispār jebko! Lētāk un ērtāk taču ir nopirkt jaunu, vecais tāpat nav ne ar ko konkurētspējīgs.
VIENMĒR vieglāk ir nopirkt jaunu. Jaunu mašīnu, dzīvokli, jaunu trubu. Vienīgi jaunu dzīvi nopirkt nevar un lāpīt veco ne visiem ir pa spēkam.
Sēžu un domāju, kāpēc gribu to dampi. Godīgi sakot, atbilde tik tiešām joprojām ir tur, kur tā vienmēr bijusi. Atceros, kā Džirts (tas pats, ar kuru tūlīt šausim uz Ignalinu lūrēt AES) pulēja sava vectēva žiguli. Izjauca līdz pēdējai skrūvītei, pārkrāsoja, pāāāšās beigās i pēdējo kalpako nohromēja un salonu atrestaurēja baltā.. Un tā sajūta pēc tam, kad Ventspilī visi uz tevi blenž un vēlāk pa padomju asfalta klāto ceļu ripo teleskopa virzienā kā īsts praporščiks kādos 70to beigās. To vēsturisko sajūtu nevar nopirkt ne par kādu naudu - ne jaunu, ne vecu. Ne devalvētu, ne tikko kaltu. Stāsts taču nekad nav bijis par naudu vai racionālo! Stāsts ir par sirdi un jēgu.
Kas mums visiem ir kopīgs, acīmredzot? Minēšu un teikšu, ka mums patīk priekšmetus un mehānismus atgriezt dzīvē. Jo līdz ar priekšmetiem dzīvē atrgriežas arī to radītās sajūtas. Process ir tikpat svarīgs kā rezultāts. Tas, KĀ tas notiek. Soli pa solim, detaļu pa detaļai.
Tāpēc es gribu to žurkulēnu.