![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nē, nē, NĒ - nupat jau ir līdz mielēm!!!!!! No šāda pastāvīga kontakta gandrīz vai āda norīvējas nost no kauliem!! Visu laiku kaut ko vajag, tad šis, tad tas, tad, redz, vajagot pažēloties par kaut kādām kļūmēm, apspriest kaut kādus ABSOLŪTI NEBŪTISKUS sīkumus ap no mušas par ziloni izpūsto puskonfliktu ar kaimiņu (urlu). Neaizvērtas durvis, pastāvīga bāšanās virsū, aprobežotība, šaurpierība, savu noteikumu diktēšana nepieļaujot kompromisus. Ibio!!!!! Nu ko man?! Salikt dzeloņdrāšu žogu, smilšu maisus un moš vēl ložmetēju atvilkt, kas spētu pārvērst maltajā gaļā visādus jampampiņus??!
Cilvēks tikai grib pēc darba mazlietiņ miera un iespēju netraucēti atgūt elpu! I viss. Neko vairāk.
Cilvēks tikai grib pēc darba mazlietiņ miera un iespēju netraucēti atgūt elpu! I viss. Neko vairāk.
bet tad es iedomājos arī no otras puses - ja nu tam cilvēkam tiešām ir būtiski parunāt ar kādu, vienkārši vajadzība pēc cilvēciska kontakta?
ignorējot to, var palaist garām kaut ko, ko vēlāk var rūgti nožēlot, jo cilvēks var atmest visam ar roku un aiziet pa pieskari. nesaku, ka šis ir tas gadījums, bet visādi jau gadās.
Savā kodolīgajā būtībā problēma slēpjas faktā, kas aptuveni ilustrējams šādi: ugunsdzēsējam sieva, mājās pārnākot, jautā, kā gāja darbā. bet ko viņš var atbildēt, ja diendienā dzēš ugunsgrēkus un glābj dzīvības. :D protams, šāds piemērs nekādā gadījumā nevar tikt attiecināts uz mani, bet pieriebjas kaut kādu trulu jautājumu risināšana no sērijas 'paskaties, kā kaimiņš mašīnu mazgā'. Apmēram. Vai tad tiešām vairumam ļaužu prāta lidojumam paredzētās turbīnas iemontē otrādi, lai viņi ar pieri raktos smiltīs un nekad tā arī nepapūlētos padomāt plašāk, visaptverošāk? Man nav nekas pret sarunām, bet, ja nav, kur pašam nolīst un noslēpties, kad tas vajadzīgs, tad pastāv iespēja, ka es nomīnēšu atkāpšanās ceļu.
w
es visbiežāk uzbļauju :D divi zaķi ar vienu šāvienu, viņiem sliktāk, man ar :D