Vai bērza sulas jau var dabūt? Ja jā, kur var nopirkt (svaigas)?

Iemigu uz dīvāna un sapņoju, ka esmu mājas, bet visas istabas ir savā starpā savienotas, mēbelētas pākstis.

sit sideways and pass it quietly

Nafig paģiras?

annuska, paldies

Lietderīgums, tas ir tāds vārds, kas padara tavu dzīvi par elli. Beidzot tu sāc domāt arī par sevi šādās kategorijās - kā attaisnot savu eksistenci. Un tad tu saproti, ka, lai arī esi lieta, tomēr nekam nederi.

2006. gada 5. novembris

Nejauša motīva vadīta noskatījos vairākas īsas dokumentālās filmas par sieviešu apgraizīšanu. Visvairāk mani pārsteidza divas lietas - tas, ka šī prakse ir tik izplatīta Ēģiptē, kas man šķita visnotaļ civilizēta, un tas, ka sieviešu apgraizīšanai tomēr ir tik daudz kopēja ar vaksāciju (kāda komentētāja pie Auziņas raksta bija norādījusi, ka šīs prakses salīdzināt ir nekorekti, un man tas iespiedās atmiņā). Skaidrs, ka cilvēktiesību kontekstā tās ir ļoti atšķirīgas, tomēr izskatās, ka ļoti līdzīgi ir šo prakšu pamatojumi. Pirmkārt, uzkrītoši ir tas, ka daudzas aptaujātās sievietes, kas pauž atbalstu apgraizīšanas praksei, min tādu argumentu kā tīrību - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Apgraizītas sievietes labāk smaržojot, ir tīrākas, turklāt klitors tiek uzskatīts par vīrišķo ķermeņa daļu, un, to nogriežot, sieviete tiek padarīta par īstu, tīru sievieti. Lai arī šī procedūra ir ārkārtīgi sāpīga, mātes ved savas meitas pie apgraizītājām, lai "par viņām, par meitām, nerunātu slikti, lai viņa būtu vīram pievilcīga". Daudz kaismīgāk apgraizīšanu aizstāv tieši sievietes, nevis vīrieši, kuri, protams, arī uztur spēkā priekšstatus par šīs prakses nepieciešamību, taču ne ar tādu uzstājību. Un galu galā finansiālais aspekts - daudzās Āfrikas valstis NVO, kas cenšas izbeigt šo tradīciju un izglītot sievietes par prakses bīstamību un kaitīgumu, atzīst, ka to ir ļoti grūti izdarīt, kamēr ir sievietes, kurām apgraizīšana ir vienīgais iztikas avots - īsāk sakot bizness, un, protams, ka viņu interesēs ir uzturēt šo praksi, pretējā gadījumā viņām nebūs ar ko uzturēt savu ģimeni. (Varbūt tāpēc vaksācija ir tik populāra tieši Austrumeiropā?)

Sieviešu apgraizīšana ir arī ārkārtīgi sena tradīcija - spriežot pēc Ēģiptiešu mūmijām, tā tikusi praktizēta vēl Faraonu laikmetā. Un kad Tuvajos Austrumos parādījās islāms, tā jau tur bija pamatīgi iesakņojusies. Īsāk sakot, tas viss mani vedina uz domām, ka mūsdienās bikini vaksācija varētu būt sava veida sieviešu apgraizīšanas modernais, "civilizētais" variants, un tās pamatā patiešām ir arhetipiska nepieciešamība nošķirt sievišķo no vīrišķā.

kaķēns un Marks Tvens

fovists un kaķis

rakstnieks un kaķis

Es negribētu tagad nomirt. Turklāt man šķiet, nē, esmu pārliecināta, ka, ja arī ir kāda pēcnāves dzīve, tad tā ir pilnīgi nejutekliska un metasubjektīva, tas ir, nav neviena jūtoša, domājoša, sevi apzinošā subjekta, kas to piedzīvo. Just, domāt un sevi apzināties - tā ir ķermeniska pieredze. Turklāt sevis apzināšanās rodas tikai pakēniski, jau cilvēkam piedzimstot. Ja dvēsele ir, tad tā ir tikai kāda dzīvības dzirksts. Es domāju, arī Dievs tāds ir. Neko nezinošs un nejūtoš, viņš ir viņpus tā. Mēs tikai esam viņu personificējuši, lai būtu vieglāk.

Tā kā verētu teikt, ka nekādas pēcnāves dzīves nav, lai tāda būtu, būtu jābūt kādam subjektam, kādam ego, kas to piedzīvo.

Nevajadzēja lasīt internetā par pneimoniju, nevajadzēja. Šausmīgi iedomāties, kas tur notiek. Vispār ķermeņa iekšas ir kaut kas baiss savā necaurredzamībā un apslēptībā. Tāpat kā neredzamie ūdenstilpņu dibeni. Man ir bail no tā, ko nevar redzēt.

(Vēl nedēļa antibiotiku.)

Varbūt tas arī ir pasaules gals - visi sasmimst un nomirst?

Kaut kādā ziņā slimot atvaļinājumā nav nemaz tik slikti, var skatīties kaudzēm ne pārāk labu filmu bez sirdsapziņas pārmetumiem par izniekoto laiku, bet naktīs lasīt grāmatas, nepsihojot par to, ka nevar aizmigt.

John Crawford

manu dzīvesprieku apkauj divi lasītāju tipi - tādi kā kailā un uzpūtīgi, konservatīvi snonbi

Liepājā notika Monē izstāde, sapratu, ka man tā noteikti jāredz. Daļu ceļa līdu uz vēdera, pievelkoties ar rokām (iespējams, "Kristus pēdējā kārdinājuma" iespaidā), daļu šļūcu uz dibena, bet pie Bauskas gāju ar kājām. Bija ziema, taču tieši šī diena trāpījās neparasta silta, vismaz 20 grādu, viss izkusis, ceļi applūduši. Tāpēc arī ar kājām. Bauska, kā zināms, vispār atrodas ielejā, tāpēc tur vienmēr ir mitrāks nekā citur. Pa kreisi no Bauskas uzreiz bija liels tablo "Welcome to Estonia", un, es sāku apsvērt, vai nevajag tomēr doties uz Liepāju caur Igauniju, būs taču ātrāk. Interesanti, ka tieši pie Igaunijas robežas bija arī Vorhola kaps un piemiņas vieta, kur viņa pielūdzēji metāla stiepļu kastē lika savas gleznas. Diemžēl Monē izstādi tā arī nedabūju redzēt, jo sākās cits sapnis.

Šķiet, kaimiņiem ir sekss (lai gan varētu būt arī TV).