Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

es nez kā lai apraksta Karolīnu, bet man šķiet, ka man jāpastāsta nedaudz vairāk par viņu, jo ir tak 5 gadi pagājuši kopš neesmu ļāvies nekādām romantisma zamaškām.

nutad šeit ir bilde, kas pasaka visu kas un kā:

vakar aizvedu divas čiksas uz shopping.

prasīju cik ilgi, teica, ka vajagot vismaz 4h.

braucu mā lasīt DalaiLama.

aizbraucu pakaļ un viņas nāk uz auto ar vienu maisiņu, kurā tikai viens kurpju pāris...

prasīju vai diena izdevusies, teica, ka diena uz urrā..

es laikam nekad šito nesapratīšu.

atkorķēju rumu desmitos rītā.

un pārmaiņai dēļ tā ka ir ļoti labi.

nuvo darīc.

oficiāli esmu attiecībās ar desmit gadu jaunāku skuķi no polijas.

es nez kā šis viss beigsies, bet pagaidām mana motivācija dzīvot uzgavilē.

nutad činčin!

vakar virtuāli iemalkojām ar mazheks ieks skype.

nebiju onkuli redzējis gadiem un tādspacvienir ;)

pamodos un devos izbraucienā pa mežu. un tad krustojumā satieku matainu dude iekš STi, šis sāk man sekot, palaižu garām - lai jau skrien. šis velkas pa priekšu un mirkšķina avārijugunis. nu un tad bij skaidrs, ka viņš grib spēlēties.

oj bļe kā izspēlējāmies! un viņš tāds īšts džentlmenis - taisnēs pagaidīja, kamēr es uz 180 pieripoju tuvāk, jo tikai līkločos sākas īstie prieki - tad vairāk lomu spēlē tehnika ne ātrums.

tad apstājāmies, izpīpējām pa cigaretei un teicām, ka bij labi, kāpām mašīnās un pa mājām - viņš savākt meitu no skolas, es uz veikalu pēc vīna.

mēs izdomājām, ka mums vajag nedaudz tākā distancēties, lai saprastu kas notiek.

distancējamies jau divas dienas - dzeram kafiju kopā, ēdam pusdienas kopā, guļam diendusu kopā..

nē - naktis pavadam vientulībā. viņa skatās seriālus iekš sava māja, es sēžu savā kastē™ un dzeru vīnu.

un tad es saprotu, ka es viņu nemīlu. ka es nespēju iemīlēties. tas ir viskautkas cits, bet ne mīlestības sākums.

man laikam tā būs mūžam.

nu kas man ir!?

un es ļoti sen neesmu juties tik zen.

kaut visapkārt bardaks, kaut nezinu, vai Karolīna aizbrauks atpakaļ uz poliju studēt pēc ziemassvētkiem, kaut īsti nezinu vai esmu tā nedzimušā bērna tēvs, kaut finansiāli esmu bedrē, kaut viss šķiet bezjēdzīgi - es jūtos labi.

laikam tādēļ, ka manī ir ieperinājusies pārliecība, ka viss būs tā kā tam jābūt.

tomēr tik forši tāda īsto attiecību veidošana.

kad pazūd mulsums, kad krīt maskas, kad var ļauties esībai un izbaudīt notiekošo.

20 dienas kopš esmu ievācies jaunajā miteklī.

viss tādā nemitīgā kustībā, jo viskautkas notiek un mājā esmu tikai lai pārģērbtos un ieskrietu dušā, dažkārt te guļu.

nupat saskaitīju 30 tukšas vīnpudeles savā istabā.

bišķ pa traku situācija, manuprāt.

vakar domās es sevi ieliku situācijā, kad esmu sieviete, kas gaida bērnu, bet nezin kurš tēvs.
briesmīga sajūta.

piezvanīju un aizvedu meiteni pie jūras, sēdējām, malkojām kafiju un pļāpājām - kā agrāk, kā īsti draugi.

un atklāju briesmīgo patiesību - viņa šo bērnu itinnemaz negaida, uztver to kā nastu, kas sakropļojis viņas ikdienu.. dzīvi.


tas patiešām ir traģiski, manuprāt.

tādēļ esmu apņēmies atbalstīt to skuķi cik un kā iespējams un neļaut viņai justies vainīgai vai vientuļai, palīdzēt saprast cik svarīgs ir šis notikums un, ka bērna piedzimšana nekādā gadījumā nav PROBLĒMA jebkādā izpausmē.

šodien viņa man darbā pienāk un saka - paldies, mūsu saruna man lika paskatīties uz notiekošo no pavisam cita redzes leņķa!

un arī es jūtos daudz labāk.

daudz daudz labāk.

nutad činčin!

un dzīvojot šajā bardakā, protams, ka esmu sastapis sievieti, kurā es varētu iemīlēties (katik jau nau darīc)...

sievieti, kas saka, ka mums bišķ vairāk vienam otru jāiepazīst pirms mums var būt fizisks sakars (bučoties neskaitās).
sievieti, kas ir ļoti skaista (subjektīvs viedoklis protams).
sievieti, kas ir ļoti pūciga rītos (tāpat kā es - būs fun, ja kādudien dzīvosim kopā)
sievieti, ar kuru pat klusums šķiet piepildīts (tā patiesi ir, jo nav tās neveiklumsajūtas, ja pēkšņi negribas neko teikt)

un es patiesi nez kā man tagat būt.

jāiedzer laikam.

ir sajūta, ka sāku tripot dēļ neēšanas.

jāiedzer vēl.

p.s. un jaapasasūtīju miljons picu! yay!

mans nākamais solis - spermas banka, sterilizācija un bezrūpība.

vo.

čiksai galvā sācis klikšķēt, ka beidzot jāsāk domāt par iespējamo bērna ieņemšanas nakti.

diezgan wtf, jo nupat 23 nedēļas kopš bērns puncī, turklāt ir sacelti kājās visi iespējamie piegulētāji.

nu un tad šobrīd viņa izdomājusi, ka tas es uz visiem simc un viņa pat zinot to vienu (no trīs) reizēm, kad bērns ieņemts un mums tagat esot jābūt kopā.
tas nekas, ja viņas paziņotais datums ar grūtniecības ilgumu nesaskan uz 2 nedēļas..


un tas man tika paziņots iekš SMS ap 3 rītā, kad es ar (probably)NextEx™ mētāju šautriņas..

šorīt aizrakstīju 65 SMS vienā sūtījumā, izstāstot, kas notiek pie mums - reālajā pasaulē - jo ir aizdomas, ka viņa bišķīt kautko nesaprot.

sēžu un gaidu atbildi.

klusums jau 3 stundas.

laikam jāiedzer vīns.

nu un tad man viss apnika, piezvanīju pāris draugiem, sakāpām mašīnā, nopirkām desu un devāmies kalnā.

šodienai bij jābūt dienai, kad salieku visus punktus.

saliku.

aizbraucām pie jūras un dzērām latte un runājām par to kā ir un kā būs būt.

noklausoties stāstu un izanalizējot situāciju pa pavedienam, nonācu pie slēdziena, ka jāgaida līdz janvārim un tad redzēs. (pagaidām likmes ir 50/50)

viņa gan ar tādu kā vilšanos balsī - mēs tātad neesam pāris līdz tam?!

akdies - nekad tak neesam bijuši! (un šobrīd būtu pilnīgi aplami kautko kopīgi plānot. diplomātiska atturība vietā, mandomāt)

es jau kādam šo šodien stāstīju, bet ir tā, ka šis viss situācija ir Sergeja vaina.

apmēram pirms gada viņš teica, ka es esot bremze attiecībā uz meitenēm.
teicu, ka man vispirms nedaudz jāiemīlas.
viņš teica, ka buļļukakas tas viss mans uzskats.

nu un tad bremzes tutū un pa labi un kreisi bezjūtīgi.

tā nedrīkst.

pluspusē - NOT TO DO pieredze.

nutad činčin atkal.

jau nedēļu jaunajā miteklī, bet tikai vienu dienu neesmu dzēris.

bet tam ir savi iemesli:

pirmdien dzēru, jo ievācos.
otrdien dzēru, jo brīvdiena un depresija dēļ pirmdienas dzeršanas.
trešdien nedzēru.
četurtien dzēru, jo līdz apziņai nonāca fakts, ka es, iespējams, esmu uzstūmis bērnu.
piektien dzēru, jo piektdien visi dzēra.
sestdien dzēru, jo bija palicis pāri nedaudz vīna.

ir svētdiena un es dzeru, jo es vienmēr svētdienās dzeru.

alkoholisms?

nu nētak!

un vēlreiz pierādās fakts, ka ja kādai mani vajag, tad visām mani vajag.
bardaks un dilemma.

un činčin.

šodien darbā ar Alex izejam papīpot un viņa prasa kādēļ es tāds viscaur sačākstējis pēdējās dienas.

izstāstīju.

un tad tas astoņpadsmitgadīgais skuķis izmet: "phe! Ko tu ņemies, nav tava vaina, ka viņa nezin kurš topošais papucītis. gaidi līdz janvārim, taisi testu un tad viss būs skaidrs!"

nja - bērni mūsdienās diezgan gudri.

nutad činčin!