Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

jau nedēļu jaunajā miteklī, bet tikai vienu dienu neesmu dzēris.

bet tam ir savi iemesli:

pirmdien dzēru, jo ievācos.
otrdien dzēru, jo brīvdiena un depresija dēļ pirmdienas dzeršanas.
trešdien nedzēru.
četurtien dzēru, jo līdz apziņai nonāca fakts, ka es, iespējams, esmu uzstūmis bērnu.
piektien dzēru, jo piektdien visi dzēra.
sestdien dzēru, jo bija palicis pāri nedaudz vīna.

ir svētdiena un es dzeru, jo es vienmēr svētdienās dzeru.

alkoholisms?

nu nētak!

un vēlreiz pierādās fakts, ka ja kādai mani vajag, tad visām mani vajag.
bardaks un dilemma.

un činčin.

šodien darbā ar Alex izejam papīpot un viņa prasa kādēļ es tāds viscaur sačākstējis pēdējās dienas.

izstāstīju.

un tad tas astoņpadsmitgadīgais skuķis izmet: "phe! Ko tu ņemies, nav tava vaina, ka viņa nezin kurš topošais papucītis. gaidi līdz janvārim, taisi testu un tad viss būs skaidrs!"

nja - bērni mūsdienās diezgan gudri.

nutad činčin!

un tad es iedomājos - kas tas visiem ir ar to ārprātsajūtu, kad kāds jādzemdē?

vai tas tiešām VISU sagriež kājām gaisā?
vai tas tiešām TIK dārgi barot jaundzimušo?

kā ir?

gāju uz veikalu pēc vīna un satiku Sergeju.

runājām par:
vai man tagat jālīmē, četrus mēnešus atpakaļ, iesāktās attiecības un jābūt ar viņu kopā, jebšu nelikties ne zinis un gaidīt līdz piedzimst bērns un tad tests, kas piertāda, ka tas mans un tad plānot tālāk?

viņš rausta plecus un saka, piedo vecozēn, bet es patiešām nezinu un tad mātes vallodā - serdce podskazet - ona vsegda znaet cto pravilno, cto net.

un ir tā, ka serdce saka, ka nav ko māžoties un laiks pierast pie atbildības, jo mans tas bēbis kā likts.

akdies.

šodien beidzu pārvākties jaunajā miteklī.

māja un istaba diezgan nolaista, bet man tak tas dekorētājtalants.

kaimiņi vēl jāiizzina, bet šķiet, ka būs ok, jo abi tādi bišķ jocīgi - tādi īsti cilvēki.
un tas ir patīkama pārmaiņa pēc "dalīt māju ar pašpasludinātajiem pareizajiem cilvēkiem, ar kuriem NAV par ko runāt".

ar jocīgiem cilvēkiem vienmēr viskautko var parunāt, jo viņiem šķiet, ka viss ir jocīgi un par to kādam jāstāsta.

tas porši.

un vēl porši ir tas, ka māsīca pāri gaitenim un vienmēr, kad sagribas pateikt čau, var pieklauvēt un pateik ČAU! - tas ūber!

nutad činčin!

p.s. ar mana iespējamā bērna māti esam sākuši to ko sauc par satuvināšanos. manuprat ļoti loģisks lēmums, ņemot vērā radušos situāciju. tas ar diezgan porši.

un lai veiksmīgi noslēgtu šo dienu mans kaimiņš tikko nošķīla savu auto.

malacis!

ierados notikuma vietā pussadzēries. ar rēcošu celica. labi, ka policija nelika trubā pūst.

nutad činčin uz šo 2013!

šis gads nebeidz pārsteigt.

izskatās, ka nāksies mest bezmērķīgo dzerstīšanos pie malas un nodarboties ar bērna audzināšanu.

kā Sergejs teica - doprigalsa, zaicik!..

šķiet, ka 91 Cherry Avenue laiks bija viens vienīgs FAIL,

2008 - izdomāju, ka man jāšķiras no Renāte.
2009 - gada laikā nogalēju divus franču auto (Clio uzsprāga 1.1L motors, kad stiepu uz 180; Xsara vienudien nokrita pakaļējie riteņi)
2010 - Andrejs pārvācās uz Čehiju un man iekš māja neviens ar ko parunāt (ļoti pietrūkst, kaut ūbercrazy tas puika)
2011 - izdomāju, ka man jāmaina darbs (alga uz trešdaļu mazāka)
2012 - Moonikas vājprāts.
2013 - viss līdz šim iet pilnīgi šķērsām, nav pilnīgi nekāda lietu kārtība un nenormāli daudz tēriņu piespiedu kārtā.. paredzams bankrots un vientulība līdz kapa malai.

bet - šajā laikā esmu ieguvis ļoti daudz jaunu draugu, izlasījis ļoti daudz labu grāmatu, pabijis fantastiskos Īrijas nostūros un noskatījies miljons labas/sliktas filmas, nopircis Celica (līdz nāve mūs šķirs) un izaudzinājis trīs kaķus.

563 grāmats salīda Converse kurpju kastē un vēl pietika vietas blašķei, sipiņiem un pīpei.

kindle ir labi.

man šobrīd būtu jākravā mantas kastēs un jāgatavojas rītdienas izvākšanās notikumam.

naah - sēžu un dzeru vīnu.

un tad es iedomājos, ka laikam esmu vienīgais no šīs mājas iemītniekiem, kuram patiešām patika šeit dzīvot, jo visi pārējie savas mantas bij iekastojuši jau pirms mēneša..

un tad es iedomājos, ka laikam esmu vienīgais, kurš zina par 20/80 likumu - mēs izmantojam tikai 20 procentus no mums piederošajām lietām - un man nav pat tā īsti ko likt kastēs..

vakar sadzēros un sapīpējos un sēdos pie stūres.

fuipēkaka,
labāk būtu palicis pie Karolinas,
bet pirmajā randiņā jau laikam nedrīkst..

vakar pagodināju kāda krogus atkal-atvēršanu ar savu apburošo klātbūtni.

un tad mēs dzērām Sambuca.
daudz.

viens no cīņas biedriem šorīt pamodies savā gultā ar visapkārt izmētātām naudaszīmēm - kopā ap tūkstots euro.
laikam esot bijis kazino.

un tad ir mīkla - vai es arī biju kazino?
vai vispār kāds bija kazino?
neviens neko neatceras.

Sambuca - bīstama padarīšana!

vakar vienatnē nodzēru dzimšanas dienu un šodien tādas īstas pohas.

vecums nenāk viens, laikam.

nutad činčin ar ārstniecisku vīnaglāzi.

es nez kas notiek, bet ir tā, ka nejūtu nekādu prieku, bēdas, neko nejūtu.

ir kautkāda debīla nostaļģija pēc kautkā, ko es nespēju atcerēties.

depresija?
nē - ēdu, dzeru, socializējos un smejos, ja vajag.

devos izbraucienā - pat auto trenkāšana pa mežceļiem, izjūtām kā pīlei ūdens.

es nez.. jāsadzerās laikam.

nutad činčin.

man laikam jāsāk kontrolēt mans alkoholisms, jo nupat izdzeras pudele viskija un viss šķiet normāli.

atbrauca Aleksandra ar mammas džipu, paņēmu alus un mēs devāmies uz lidostas apvedceļu gaidīt, kad nokritīs kāda lidmašīna.

runājamies par šo un to un tad viņa ieminas par manu dzimšanas dienu.
teicu, ka nemaz nejūtos 35.

viņa iepleš acis - trīsdesmitpieci?!

esot domājusi, ka man šogad 27.

nolādētais alkoholisms.

ir tās dienas, kad ir sajūta, ka es esmu priekšnieks trīsdesmitgadīgu bērnu baram, jo viņi nāk un viens par otru kautko sūdzās.
ikdienas.
dienu no dienas.

un viņi visi tur tādi vienādi - neizdarīgi un slinki, un nedaudz neaptēsti..

un šis nav subjektīvs viedoklis.

nutad činčin.

darbā saplīsa putekļusūcējs.

uzrakstījām mīlestības vēstuli priekšniekam:

pudele ruma, SWH-Plus un REBOOT ir sācies.

man vajag.

ļoti.

kautkur dziļidziļi zemapziņā es lēnām jūku prātā, jo tanī notiek pārāk daudz domāšanas.


P.s. mums armijā viens ģenerālis teica, ka vienīgais veids kā nodienēt piecus gadus, saglabājot veselo saprātu, ir nedomāt.
armijā bija daudz sporta un daudz dzeršanas, domāšanai tiešām neatlika laika.
šobrīd sportam nav laika, dzeršanai gan.

nutad činčin.