Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

un es pirmoreiz esmu sastapis sievieti, kura dzer vairāk kā es.


pēc darba pa glāzei un nakšņojam pie manis un tad ir rīts un smēķējam un smejamies un viss lieliski, bet es zinu, ka vakarā viņa dosies uz krogu un atkal dzers līdz krīt.

reiz vaicāju "kādēļ"
viņa teica "nevaicā"

pirmoreiz desmit dienu laikā man ir brīdis sev.

portvīns un skats uz notiekošo.

vienmēr esmu teicis, ka nav ko sērot un jādzīvo tālāk, bet nekad netiku domājis, ka kādreiz sanāks.

sanāca.

ja mani uzaicina uz vakariņām un ēdot stāsta par to kā viņš viņu kniebis, tad man nekas nav skaidrs.

Moonika ir fupēkaka. jā. bet kādēļ jāputo notiekošais?

meli?

man šķiet, ka meli.


enīvei, vakar devos ielās.

man šogad būs 35.

neko dižu neesmu paveicis un neizskatās, ka sagāzīšu kalnu nākamajos četros mēnešos.

tātad pamodos es šorīt pliks un nabags istabā kas nepieder man, valstī, kas nav mana, un sapratu, ka viss, kas man pieder ir - antīks sporta auto, veca kamera, Ikea galdalampa un trīsgadīgs iMac.

nav bērnu, nav sievas.

ir mīļākā, kas piš prātu ikdienas, jo normālas sievietes man nepatīk.


un rītos, kad pār mani nāk šāda atklāsme viss ko es vēlos ir pietest prātu līdz baltkvēlei ar domām par to vai viss pareizi/nepareizi.
kad tas darīts un jau sāku meklēt žiletes, lai sagraizītu pagātnes fotogrāfijas, atceros, ka ir taču vīns.

un vīns ir.

un viss ir atkal labi..

tik labi, cik var būt, ja ceļ kāju pāri slieksnim uz istabu nummur 35..

gribas ar kādu parunāt bet tā īsti nav ko teikt.

apnika.

cik var ņemties.

pirms pāris dienām apsēdos istabas vidū un nolēmu, ka man jāizdomā domas.
visas.
viena pa vienai.

sāku domāt par to, kad bija pēdējais brīdis, kad jutos patiesi laimīgs.
Sarajevo.
atcerējos ielas, ieliņas kalnus, kafejnīcas, ložu sacaurumotās sienas un smaidīgos cilvēkus..
un tad labsajūtas traucējums un Moonika iespraucas visām tām domām pa vidu..

vienvārdsakot viss par ko centos domāt tika izbojāts ar domām par viņu.

tātad skaidrs, ka tas cilvēks manī sēž visos stāvos, ja pat lidojumu pagātnes atmiņās spēj iztraucēt.

tad sāku domāt par viņu.
visu no a-z.
visu ko es zinu par viņu, visu ko esam kopā izdzīvojuši.
sapratu, ka mums nav nekādas nākotnes, ka izmestu viņu no dzīvokļa pēc pirmās nedēļas kā tādu sasmakušu parpalu, jo tas viss ir uzpūsts dēļ JĀ/NĒ spēles.

nekā patiesa, tāda māžošanās.

nafig vajag.


tātad:
viss ko šodien vajadzēja ir pamatīgs smadzeņu klusums.

zinu ka alkohols nepalīdz, tādēļ ar draugiem devāmies Kartinga līkločos.

pusstundas nedomāšana par ikdienas lietām dara brīnumlietas - jūtos kā no jauna piedzimis!!

tagat es saprotu visus tos, kas ar močiem apsēsti.

nutad činčin!

septiņdesmitgadīgas tantes menstruācijas cikla garastāvoklis.

esmu saspiedis smadzeni, jebšu zemapziņā iemīlējies.

neko nesaprotu.

es nespēju mīlēt

nespēju ticēt
nespēju gaidīt
nespēju uzticēties
nespēju paļauties
nespēju pakļauties

jānmet pie malas šitā māžošanās un jādzer..

ja nav iekāres no pirmā acu skata, tad tā nav mīlestība.

fakc.

laiku pa laikam vajg dzīvē salikt pieturzīmes.

ja atmet visu lieko tad dzīvošana kļūst viegla.

es pat nez kurā brīdī es sevi aplipināju ar visiem tiem krāmiem.

esmu bijis ielās kopš pagājušās nedēļas beigām un viss kļūst tikai un vienīgi ōvesomāk.

skaidrs prāts nav man, jo tad tas domā un ja tas domā tad tas saprot apkārtnotiekošo.

un apkārtnotiekošais ir tā, ka jūtos postapokalipses pasaulē, kautkādā pazemes bunkurā ar konserviem uz daždesmit gadiem, ļaužu pūli, kuru agrāk vai vēlāk vajadzēs sākt slaktēk izdzīvošanai..

apkārtnotiekošais ir pretīgi.

vakar mohito un sviestainu video vakars.

un tad kautkaa ieveerojaam, ka abi klipi fkn liidziigi.

mosh, ka jau sen tas pamaniic, bet taavaitaa skiet, ka amerikas onkulji nozagushi reinika suudiigo dziesmu...

xxx
v/s

xxx

"Es paņēmu pudeli un iegāju guļamistabā. Noģērbos līdz apenēm un iekāpu gultā. Nekad nekas nav saskaņā. Ļaudis akli grābj visu, kas gadās pa rokai: komunismu, veselīgu barību, dzenbudismu, sērfošanu, baletu, hipnozi, vienas liegas piemeklēto sanāksmes, orģijas, riteņbraukšanu, ārstniecības augus, katoļticību, kultūrismu, ceļošanu, atturību, veģetārismu, Indiju, gleznošanu, rakstīšanu, veidošanu, komponēšanu, diriģēšanu, pārgājienus, jogu, kopošanos, azartspēles, dzeršanu, vazāšanos apkārt, saldētu jogurtu, Bēthovenu, Bahu, Budu, Kristu, transcendentālo meditāciju, heroīnu, burkānu sulu, pašnāvību, drēbnieka šūtus uzvalkus, braucienu ar lidmašīnu, Ņujorku, bet tas viss jūk gabalos un izkūp gaisā. Ļaudīm jāatrod, ko darīt, kamēr sagaida nāvi. Laikam jau labi, ka ir no kā izvēlēties.Es izdarīju savu izvēli. Cēlu pie lūpām lielo vodku un dzēru."

laikam pie šitā arī vajadzēja pieturēties.

es nez cik ilgi šitā varēs, jo tas diezgan nogurdinoši - mīlēt nemīlot.

šodien smadzenēm kataklizma un es neko nesajēdzu no apkārtnotiekošā.

tādēļ viens.

tādēļ vīns.

tādēļ ir cerība, ka būs okidoki.

plikā draudzībā izdzīvojām trīs dienas.

un tad neizturējām.

smiedamies nolēmām, ka esam ĻotiLabiDraugi.

ļubestība ir fuipēkaka un kad to atmet, tad viss ir tik labi cik labi vien var būt.

viss novienkāršots līdz nullei.
kontracepciju ieskaitot.

lets go with the flow, viņa teica.

pirmdien, saules aptrakuši (te tās nebij kopš gada sākuma!), braucām zvilnēt Mourne kalnos




un viņa izvācās tikai šovakar.


viss nav labi.

šoreiz spurojos es, jo man prātā juceklis dēļ tā, ka ļubestības manā sirdī nav un nebūs un viņai tāpat
un sex bez ļubestības ir kā pisties ar ceptu cāli.

nutad viss yo un esam atkal draugi un tikai.

ceru, ka uz forever, jo tas ir vienīgais, kas mums patiesi sanāk labi - draudzība; jebkas, kam "kopā" zīmogs, iet šķērsām un dūnas pa gaisu.

nutad činčin uz izdošanos!

kādēļ visām sievietēm ir sapisti prāti?

un kas tam pie vainas?

EX? hormoni? jebšu tā tāda viņu esības izpasume?

es nez..

viss. pietiek.

nāk vēmiens dēļ cilvēkiem, kas sapisušies savā smadzenē tiktāl, ka melo paši sev.



četras sienas un vīns līdz mirstu.

činčin.

skaidri apzinos, ka pēdēja laika to vien daru, ka rakstu par Moon, bet nekas cits šobrīd dzīvē nenotiek.

tadēļ stāsta turpinājums.

viss bij labi līdz sestdienai, kad devāmies uz klubu ar draugiem, kuriem tiktikko pāri padsmit..

klubs tik liels, ka viņu pazaudēju uz pāris stundām, atstājot mūsu draugu kompānijā (ok - biju lejstava bārā ar kādu senu paziņu un man izlādējās telefons..),tad nevienu neatradu un gāju mā.

zem segas un tad zvana Moon, lai ielaižu.

atveru durvis, bet tur Miss Dusmas.

saku, ka eju gulēt.

viņa ar kāpj augšstāvā un tad sākas pratināšana kur biju ar ko un ko darīju.

teicu visu kā bija - runāšana ar senu paziņu.



tad pudele sarkanvīna pret sienu, un miljons "fuck you! I hate you!"

pārvilku segu pār galvu un teicu, lai nāk gulēt.

nope - aizbrauca mā ar savu auto un atsūtīja vēl padsmit īsziņas ar "fuck you, hate you!"


tikai šodien pabeidzu pārkrāsot istabu.

un mēs esot tikai draugi, kas viens otram īsina laiku līdz atrodam LOVE..


ha!


rītdien draudzīgas vakariņas sveču gaismā ar baltvīnu.

mēs neesam pāris, bet

viņa iknakti guļ pie manis
mēs kopā brokastojam un vakariņojam
viņa baro manus kaķus un es mazgāju viņas mašīnu
mēs esam nopirkuši biļetes uz Portugāli maija beigām

tada tā mūsu draudzība.

šovakar viņa ar draudzeni.

es atveru vīnu.
čin čin.