Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

pēc ilgiem laikiem vīns paša kompānijā.

savajdzējās atslīgt krēslā un paskatīties uz notiekošo,
jo tā jau var skriet un skriet un nemaz nezināt, ka skrien ar pieri sienā..

nē - šis nav tas gadījums.
viss ir labi.

un tad mēs sapratām, ka no plikas draudzības nekas nesanāks.
nesanāk arī tādu īstu attiecību veidošana, jo viņai joprojām nekas nav skairs ar to puiku no pagātnes un man nav tā īsti skaidrs vai es gribu jebkādas attiecības.

nu un tad nolēmām, ka pietiek māžoties un daram tā, kā dotajā brīdī gribas - esam draugi un mīļākie vienlaikus.

tas darbojas.

abi esam nākuši pie secinājuma, ka šis ir visjaukākais kas ar mums dzīvē ir noticis, jo nav nekādas izlikšanās, pārromantizētas māžošanās nekādu nākotnes plānu - ir tikai šis brīdis un tas ikreiz ir fantastisks, vienalga vai kopā vāram biešu zupu, skatamies visas tarantino filmas pēc kārtas, vai bezmērķīgi braukalējam pa naksnīgām ielām, klausoties RukiVerh..

tad kādu nakti, viņa ar saviem kāju pirkstiem skaitīja manus un teica, ka varbūt mums kopīgi jāuzraksta stāsts. par mums. par to, ka tā var būt.
un mēs sākām rakstīt..

es nezinu kā viss šis beigsies un man ir diezgan vienalga, jo šis ir visjaukākais piedzīvojums manā mūžā.



činčin ar groku!

ok, ir Moonika, kas spēlējas manā sirdī kā savā smilšukastē, ir pamiers ar alkoholismu, bet nekas nav kārtībā, jo:

pirmdien bija darba z-sv pārtijs un todien es pirmoreiz uzrunāju čiksu, kas darbā nerunā VISPĀR.

un man bij viskonstruktīvākā saruna ar dzīvu cilvēku kopš 1979 gada.
un tad viņa bija vislabākais deju partneris kopš laikulaikiem (sen neesmu dejojis ar māsīca).

un tad Moonika sapūtās un aizbrauca mā un tad man bija vienalga (drugs) un iekāpu taxi ar Sāru un izpīpojām bļodu kaņepes..

viss ļoti nevainīgi, viss ļoti skaisti, bet ir bardaks atkal,
jo neviens ta īsti nezin ko grib un tas man nu nekādi nepalīdz, \
jo es zinu ko negribu.
es negribu bardaku.

nutad vīns vienatnē un depresīvas dziesmas līdz zaudēju samaņu.

činčin, mani dārgie.

katram vajag savu Richard Parker.

Moonika ir mans Richard Parker.

fantastiska diena.

šovakar darbā priekšniecība teica, lai mēs ar Mooniku ejam un sadabūjam sev istabu, jo slikta dūša skatīties mūsu flirtā.

tātad viss atkal kājām gaisā un tādēļ pēc darba sēdējām mašīnā un izrunājām runājamo.

tagat ir miers, jo zinam, ka mums ir jānogaida.


nutad činčin!

es nevar ciest, ja melo un izliekas un mēģina sevi attaisnot, vainojot citus.

fuipēkaka.

nafig nevar pateikt kā ir - ka nevar izlemt kurš pinpis labāks un vajag nedaudz laika apdomāties?!
a?

nafig traģēdija?
nafig sarežģīt?

man bija tik labi, nedzerot, bet nu tas jau atkal pagātne, jo divi vīni galdā (paldies, mās'!!!) un depresīvs muzons uz pilnu klapi.

nutad - činčin!

divas nedēļas skaidrā un esmu sevi iepinis tādos sūdu līkločos, ka gaismu vairs neredz.

itkā vienalga, bet itkā nav.



sievietes mani iedzīs kapā! - es to jau zināju.

un šoreiz atkal Moonika.

cik ilgi jau šis velkas? pusgadu? vairāk?
es nez, bet nupat bij kulminācija un es vairs neko nesaprotu.

viss sākās īsi pirms ziemassvētkiem, kad pavadījām ikdienas kopā - kino, kafija, bezmērķīga braukalēšana pa naksnīgām ielām..
vienvārdsakot - iegansts satikties vienmēr tika atrasts.

ziemassvētki kopā, vecā gada vakara kopā.

viss diezgan nevainīgi, bet tad pirms pāris dienām viņa man zvana nakts vidū un saka, ka grib braukt pie manis, saku ok.

nākamajā dienā viņa saka, ka jūtas, ka krāpusi savu amerikas b-f (ar kuru viss cauri pirms mēneša, bet kurš jnoprojām nemitīgi raksts īssziņas) un ta esot mana vaina, jo viņai šķitis, ka esam draugi un tikai, bet nupat viņai šķiet, ka es gaidot ko vairāk.

tas diezgan wtf un es uz brīdi pat zaudēju valodu, jo neba es skrēju nakts vidū..

teicu, ka man diezgan pofig par "kautkas vairāk" (laivai kas tas arī būtu) un, ka viņa man vairāk svarīga kā cilvēks.

par atbildi ir iestājies IGNORE, ko es nespēju sev nekādi izskaidrot.


viens noteikti ir skaidrs - Moonika ir meitene ar nopietnām zamaškām.

un vēl ir skaidrs, ka skaidrs prāts nepiekā laba nonoved..

tur ārā - aiz šīm četrām sienām - ir pilns ar padebīliem cilvēkiem, ka es jums saku!


pofig mode ON.
un činčin!

neskatoties uz faktu, ka divas dienas skaidrā,
mans prāts vairs nespēj sagremot filmas.

visas tik labas, bet vislabākās:
"FLIGHT" un "CLOUD ATLAS"

plus pastarpēm klausos Bēthovenu un lasu Oskara Vailda "Dorian Grey"

kas ar mani kas ar mani..


šodien gan nav laba sajūta par pasauli, pat izskrieties nepalīdzēja, izbraukāšanās ar nepalīdzēja.

visas cerības uz vīnu!

nutad činčin!

viss, pietiks laikam dzert, jo nujau piektā diena nemitīgā reibumā.

vēl tik dažas glāzes karstvīna un tad miegs un miers.

ā - noskatījos šodien lielisku filmu: "THE WORDS"
silti iesaku ikvienam!

nutad činčin!

nuvo - pasaules gals nosvinēc un z-sv arī, vēl jāpārdzīvo j-gads un tad atkal viss "vīns dienā" normalitātē.

baltvīna reibums pavisam noteikti nav man.

fuipēkaka un gribas sagriezt vēnas, jo iestājas dziļa depresija to sūdu dzerot.


NEDZER baltvīnu!

mēnešfāzes?
mēnešreizes?
baltvīns?

karoče es nez kas pie vainas, bet galvā pilnīgs tuktuk.

dusmas mijas ar prieku un pārlaimība ar dziļu depresiju.

fml, laikam.

nutad sarkanvīns!

činčin!

pamodos ar depresiju.

iekāpu auto, izbraukāju līkločceļus, gribēju nopirkt vīnu un hujtev - šodien nepārdod.

labi, ka kaimiņam neliela rezerve.

nutad činčin uz tiem jobanajiem ziemassvētkiem!

nuvo - z-svētki pagājuši.

bija Moonika.
sataisījām rosolu, vistas cepetis, izcepām pīrāgus un izdzērām daudz vīna..

nemelošu, ja teikšu, ka labākie z-svētki kopš laikulaikiem.

turklāt bija TAXI un nekas netika sabojāts un atkalgulēšana vienā gultā tika atlikts līdz piemērotākam brīdim.

fkn ōsom!

šorīt sadzēros šņabi un izdomāju, ka man jāpaskrūvē auto.

un pisec - uz visu dienu līdz acīm eļļā un tikai pirms minūtēm 5 sadabūju to nabagu atpakaļ pie dzīvības.

morāle: neķeries klāt tehnikai dzērumā!

nutad činčin!

rīt būs visdīvainākie z-svētki manā mūžā, jo būs Moonika un mājinieki un pat ļoti fantazējot es nespēju iedomāties to cilvēku grupu atrodam kontaktu.

zinu, ka Moonika visu vakaru rakstīs īsziņas savam amerikas b-f
zinu, ka ap pusnakti mēs zvanīsim viņas mammai uz igauniju un man būs jāsaka "priecīgus ziemassvētkus" igauniski
zinu, ka mēs dzersim rumu un vīnu un piedzersimies
zinu, ka viņa nevarēs braukt mājās ar auto
zinu, ka takšu nebūs
zinu, ka viņa paliks gulēt pie manis
zinu, ka viņai nepieskaršos, jo man jau tagat ir pretīgi

jocīga šitā mana draudzība

šņabis.

nākamajā gadā man ir beidzot jāsaliek pa plauktiņiem savas sieviešproblēmas.

gājām ar Mooniku uz kino skatīties TheHobbit.

pasūtīju biļetes netā, satiekamies, sapērkamies saldējumus, popkornus, marsbārus, načos un kolas un tad pilnām rokām steberējam uz mūsu kinozāli.

ieejam, bet tur kautkāda netāda filma.

nākam āra, prasam puikām, kas pa lietu, šie atbild, ka esot nopircis biļetes nākamnedēļai.

vārds pa vārdam un mūs nosēdina idiotu sēdekļos ("we allways keep them free for situations like this"), lai varam noskatīties iekāroto filmu.

nutad činčin.

un patiesi - jūtos, ka man akmens no sirds novēlies, jo beidzot viss ir salicies pa plauktiņiem pats no sevis bez milzīgas piepūles.

dzīvot ir viegli, ja neko nesarežģī.

un joprojām nesaprotu, kas toreiz vasarā man lika uzmest savu dzīvi kājām gaisā.
(patiesībā zinu - Moonika)

tātad esmu atpakaļ amerikāņu restorānā
(-Hi, Tiker, its me! are you looking for staff? -Nice to see you, dude!, you just got yourself a job!),
ar Mooniku viss ok un nav vairs nekādas mistērijas
(ja garlaicīgi, tad zvanam, rakstam, satiekamies, skatamies filmas, ēdam, dzeram, pļāpājam bez jebkādiem tutut un pārpratumiem, jo abi zinam, ka pagaidām viņa joprojām nespēj izlemt),
es atkal satieku savus draugus, jo man ir daudz laika un būs daudzvairāk laika kā bija iepriekšējā darbā,
es atkal smaidu un esmu happy,

es atkal dzeršu vīnu ikdienas priekam un baudai, nevis aizmiršanās motīvu vadīts.

viss ir tik labi cik vien var būt.

nutad - činčin!