If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

''kopš tā laika nevaru ciest debīlus cilvēku'' <-- man jāsmejas.

Bet ,ja nopietni, es pēc savas 21. dzimšanas dienas svinībām pohaina biju divos dievkalpojumos. No vienas baznīcas iztesos ārā, jo visi vienādi paklausīgi nometās ceļos un sāka pātarot, bet es, nekristīta un neticīga, sajutos neērti, jo netaisos krist visuma priekšā uz ceļiem. Un stāvot kājās vietā, kur visi nokrituši ceļos - sajutos vai nu vainīga pie visiem pasaules grēkiem (no kuriem lielākais - kājāsstāvēšana tajā brīdī) vai arī gandrīz pēc dieva, jo nezinu kādēļ jākrīt ceļos. Tā it kā nevienā citā pozā nebūtu iespējams lūgt grēku atlaišanu! Fui.

Un tad otrā baznīcā bija daudzmaz okey. Dievkalpojums jau gāja uz beigām, cilvēku bija maz un katrs darīja pa savam. Kas gribēja, tas locījās visuma priekšā, kas negribēja, tas turpināja sēdēt, bet es raudāt par savu nožēlojamo dvēseli... kura ilgojas tēva. Diezgan papsiha aina sanāk...

Man baznīcas un tās piedzīvojumu noteikti kādiem pieciem, desmit gadiem tagad būs pieticis.

Ja mācītājs būtu kā filmā man jautājis, kādēļ pēdējā rindā raudu, iespējams rīt ietu vēl. Bet viss beidzās veiksmīgi un es palikšu normāla - grēkus nožēlošu ne-tupus pozā.

ekh, baznīca, baznīca, baznīca .. kamēr visi 'atlaiž' grēkus dziedot dziesmas, es tikmēr lasu seksuāla rakstura literatūru, nevis sekoju līdzi debesu dziesmu lirikai.
Vēl tagad atceros kā kāri smīkņāju pie katra klitors, krūtis, anālais vārda.

Tas bija sen. Neatminos vairs, kas tas bija par literatūras kluci. Vai nu kkas no Beigbedera, Velbeka vai tik pat labi Markess.