Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Sēdēju un ar sevi apspriedos par šo un to un nonācām pie secinājuma, ka manai apziņai piemīt stipra memoriālā cenzūra. Atceros un paturu prātā tikai lietas, kas man ir patīkamas vai noderīgas, pārējās automātiski tiek noglabātas pie spamiem un ikdienā mani neapgrūtina. Varbūt tādēļ es tā īpaši negruzos par sīkumiem un smagiem cilvēkiem. Manā apziņā tā visa vienkārši neeksistē. Ja ar mani noticis kautkas nepatīkams, tad ir ļoti jāpiepūlas, lai to atauktu atmiņā. Nenozīmīgi ikdienas notikumi aizpeld nebūtībā. Man šķiet, ka tas ir diezgan ērti.