jā. kad tās sajūtas vairs nav, tad nav jēgas būt diviem kopā, bet lielākoties visi spurojas un saka, ka tas normāli, jo izveidojies pieradums. bullocks..
kopš es sapratu cik jauki ir būt patiesi atklātam pašam pret sevi, man vairs nekad nav bijušas apgrūtinošas kopdzīves un visas ex man ļoti labi draugi.
kopdzīve jau parasti to pieradumu arī veicina, bet nejau pret paša gribu kāda pie tevis ievācās vai other way around, parasti jau tai brīdī tā liekās superīgākā ideja pasaulē (nu es te par sevi), par spīti tam, ka, bļe, nu tu tak saproti, ko tu dari, ka tur beigās būs puņķi pa gaisu šā vai tā, bet vienmēr nez kāpēc liekās - nē, šoreiz būs citādāk. es nezinu, no vienas puses i want to believe, bet no otras puses es patiešām nepazīstu nevienu tādu pāri, par ko varētu teikt, ka viņi nodzīvoja happily ever after, un patiešām happily ever after, nevis kaut kādā trulā pieradumā, klusiņām viens otru krāpdami un ta joprojām. moš jānoveco un palikšu gudrāka, a moš novecošu un sapratīšu - jā, tā tiešām ir viena liela huiņa un feils, tikai un vienīgi.
tā tiešām ir viena liela huiņa un feils. un tikai.
bet es tomēr ticu, ka laimīga kopdzīve ir iespējama, ja sastopas divi, kas paši sevi izpratuši līdz mielēm, divi, kas ir ļoti dzīvesgudri un patiesi - tad jā, tad tas ir iespējams, bet šādā gadījumā attiecības būtu viennozīmi raksturojamas kā pliekana rutīna, jo nebūtu greizsirdības scēnu, nebūtu kaislīgas mīlēšanās viesistabā vakara ziņu pārraides laikā.. un tas nav man, jo bezkaislīga dzīve nav nekā vērta.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
bullocks..
kopš es sapratu cik jauki ir būt patiesi atklātam pašam pret sevi, man vairs nekad nav bijušas apgrūtinošas kopdzīves un visas ex man ļoti labi draugi.
es nezinu, no vienas puses i want to believe, bet no otras puses es patiešām nepazīstu nevienu tādu pāri, par ko varētu teikt, ka viņi nodzīvoja happily ever after, un patiešām happily ever after, nevis kaut kādā trulā pieradumā, klusiņām viens otru krāpdami un ta joprojām.
moš jānoveco un palikšu gudrāka, a moš novecošu un sapratīšu - jā, tā tiešām ir viena liela huiņa un feils, tikai un vienīgi.
bet es tomēr ticu, ka laimīga kopdzīve ir iespējama, ja sastopas divi, kas paši sevi izpratuši līdz mielēm, divi, kas ir ļoti dzīvesgudri un patiesi - tad jā, tad tas ir iespējams, bet šādā gadījumā attiecības būtu viennozīmi raksturojamas kā pliekana rutīna, jo nebūtu greizsirdības scēnu, nebūtu kaislīgas mīlēšanās viesistabā vakara ziņu pārraides laikā.. un tas nav man, jo bezkaislīga dzīve nav nekā vērta.