Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

kopdzīve jau parasti to pieradumu arī veicina, bet nejau pret paša gribu kāda pie tevis ievācās vai other way around, parasti jau tai brīdī tā liekās superīgākā ideja pasaulē (nu es te par sevi), par spīti tam, ka, bļe, nu tu tak saproti, ko tu dari, ka tur beigās būs puņķi pa gaisu šā vai tā, bet vienmēr nez kāpēc liekās - nē, šoreiz būs citādāk.
es nezinu, no vienas puses i want to believe, bet no otras puses es patiešām nepazīstu nevienu tādu pāri, par ko varētu teikt, ka viņi nodzīvoja happily ever after, un patiešām happily ever after, nevis kaut kādā trulā pieradumā, klusiņām viens otru krāpdami un ta joprojām.
moš jānoveco un palikšu gudrāka, a moš novecošu un sapratīšu - jā, tā tiešām ir viena liela huiņa un feils, tikai un vienīgi.